Kaķa acīm piemīt virkne īpašību, kas pat ļoti trūcīgā apgaismojumā nodrošina labu redzi (vismaz pietiekami labu, lai medītu). Lai gan ir izplatīts uzskats, ka kaķi spēj redzēt pilnīgā tumsā, tā gluži nav. Precīzāk būtu teikt, ka krēslā tie spēj atšķirt objektus labāk nekā mēs.
Kaķa tīklenē nūjiņas ir lielākā koncentrācijā nekā vālītes. Nūjiņas ir fotoreceptoru šūnas, kas labi funkcionē tumsā, savukārt vālītes ir šūnas, kas ļauj redzēt gaismā.
Nūjiņu daudzums ir pietiekams, lai kaķis lieliski redzētu arī naktī. Rīta un vakara krēsla ir piemērotākais laiks medībām, un medniekam jābūt redzīgākam nekā tā sāncenšiem un medījumam.
Visvairāk nūjiņu atrodas horizontālā joslā šķērsām pāri kaķa tīklenes centram, kas ļauj pamanīt kustību ar sānu redzi, piemēram, bēgošu peli.
Daudzējādi kaķa un cilvēka redze ir līdzīga, taču redzes asums naktī kaķim ir sešas reizes lielāks. Itin kā lai atsvērtu šo izcilību, kaķis samērā vāji izšķir krāsu nianses, jo krāsu diferenciācija ir vālīšu šūnu funkcija, tātad labāk padodas dienas dzīvniekiem. Taču nav pareizs apgalvojums, ka kaķi neatšķir krāsas.
Kaķa spēju redzēt naktī nosaka ne tikai ārkārtīgi jutīgā tīklene. Kaķa acis klāj atstarojošu šūnu slānis, saukts tapetum lucidum, kas atrodas aiz tīklenes. Tapetum lucidum atstaro acīs ienākošo gaismu atpakaļ caur nūjiņām, tādējādi tīklene kļūst divkārt jutīga.
Līdzīgi kā cilvēka acs, kaķa acs reaģē uz gaismas spilgtuma izmaiņām, samazinot vai palielinot acs zīlīti. Cilvēkiem acs zīlīte vienmēr ir apaļa, un tās lielumu kontrolē viens vienīgs muskulis. Kaķa acs zīlīti kontrolē dubultmuskulis, kas līdzinās divām aizkara pusēm un ir salīdzinoši daudz kustīgāks. Gaismā tas spēj sašaurināt zīlīti līdz sīkai spraudziņai (kaķa acij raksturīgā vertikālā svītra), savukārt tumsā tā spēj atvērties tik plaši, ka gandrīz piepilda visu acs virsmu un ļauj uztvert iespējami vairāk gaismas, līdz ar to kaķis redz labāk.
Bet atrast ceļu tumsā kaķiem palīdz arī citas maņas, jo īpaši tauste. Ūsas kaķim ir kā savdabīga, jutīga kustību detektoru sistēma. Tās sakņojas daudz dziļāk ādā, nekā pārējie mati, un katras ūsas sakni ietver asinsvads. Tās uztver pat vissīkāko pieskārienu un tūlīt raida brīdinājuma signālu tieši smadzenēm.
Arī kaķa dzirde ir ļoti jutīga – uztver skaņas, kuru frekvence sasniedz pat 65 000 hercu. Tās ir aptuveni pusotru oktāvu augstākas skaņas, nekā spēj atšķirt cilvēka ausis, un tās atbilst neliela grauzēja smalkākā pīkstiena frekvencei.
Raksta tapšanā izmantota Katrīnas Deividsones "Kaķumīļu rokasgrāmata" (Jāņa Rozes apgāds).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
