"Vēlos mainīt cilvēku attieksmi pret kaķiem ar invaliditāti. Gribu pārtraukt kaķu dalīšanu labākos un sliktākos, un ceru, ka cilvēki izturēsies pret kaķiem ar dažādiem fiziskiem defektiem pilnīgi normāli. Ne īpaši, ne sliktāk, bet vienkārši normāli. Tas ir iemesls, kādēļ izvēlējos radīt šo fotoprojektu," saka poļu fotogrāfe Monika Maleka (Monika Małek), kura iemūžinājusi fotogrāfijās daudzus kaķus ar īpašām vajadzībām.
"Ceru, ka mana projekta iespaidā kaut niecīgs procents cilvēku pārstās baidīties no kaķiem ar invaliditāti un ieraudzīs tos citā gaismā. Nav nozīmes tam, ka kaķim trūkst acs, auss, ķepas vai astes, ka tas cieš no leikēmijas vai citas slimības. Tas joprojām ir un paliek kaķis.
Tas joprojām murrā, mazgājas, piemiedzis acis, ņaud, apgāž dažādas lietas uz galda, norauj drēbes no pakaramā, sēž savā iemīļotākajā kastītē, lielāko dienas daļu lūkojas ārā pa logu, mēģina ielīst dīvainās un bieži vien pārāk šaurās vietās, guļ, saritinājies kamolā, taisa smieklīgas grimases, kad kaut ko saož.
Tam palielinās acu zīlītes, pirms dzīvnieks metas uzbrukumā. Tas lec un, lai no cik liela augstuma, gaisā virtuozi apgriežas uz kājām. Draudzīgi biksta saimnieku ar purniņu un pieglaužas," stāsta Monika Maleka.
"Manā projektā tapušas fotogrāfijas, kur kaķi ar invaliditāti noķerti tieši šādos brīžos. Esmu ļoti centusies parādīt to, ka, neskatoties uz invaliditāti, viņi ir tādi paši kaķi kā citi. Viņi it nemaz nejūtas kaut kādā ziņā nespējīgi. Kādēļ gan mēs pret viņiem izturamies, kā pret tādiem?"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
