Jāņu ticējumi par mājdzīvniekiem

Tautas ticējumi ir par lopiņiem, kas mīt kūtī. Par suņiem un kaķiem īsti nekas nav atrodams. Tas ir saprotams, jo govis, zirgi, aitas un citi mājlopi bija mūsu senču galvenais iztikas avots. Ja suns bija, tad māju sargāja. Ja kaķis bija, tad peles ķēra. Nebija vajadzības neko daudz ietekmēt.

Uzzini, kādus maģiskus paņēmienus agrāk izmantoja, lai govīm būtu vairāk un taukāks piens, lai aitām augtu balta jo balta vilna un zirgi būtu stipri kā ozoli.

Vairāki ticējumi vēsta, ka Jāņu dienā jāizvairās vicināt izkapti, jo īpaši pļaut govīm zāli, jo tā var "nogriezt" tām pienu.

Jāņu mātei jeb māju saimniecei, kur svinības notika, ciemiņi dāvāja raibus puķu vainagus, lai govīm telītes dzimtu raibas kā puķes.

Jāņa dienā ar vaiņagiem un jāņuzālēm rotāja arī kūti, jo uzskatīja, ka tā ietekmē govis dos taukāku pienu.

Ir ļoti daudz ticējumu piena vairošanai. Jāņu rītā vēl, pirms uzlēkusi saulīte, mazgāja govīm muguru ar rasu, lai tās dotu vairāk piena. Dažs pat gāja slaukt kaimiņa govi, jo uzskatīja, ka tā ietekmē paša brūnaļas būs pienīgākas.

Pēc svētkiem vaiņagi uz jāņuzāles tika kaltēti un vēlāk izbaroti govīm. Senči ar šādu paņēmienu centās veicināt gan teļu vairošanos, gan to, lai piena būtu vairāk un tas būtu treknāks. Arī Jāņu naktī meitas gāja lasīt jāņuzāles un baroja ar tām jaunās govis, lai tās būtu pienīgas.

Katrai govij Jāņos galvu rotāja ar vaiņagu. Kad govis ziemā nāca slaucamas, tad deva katrai pa izkaltētam vaiņagam apēst, lai tās dodot daudz piena. Loģiski domājot, daudzie un dažādie vaiņagā sapītie augi tiešām nāca par labu govīm un pienīgumam, jo saturēja daudz vairāk vērtīgu mikroelementu nekā "pliks" siens.

Ticējumi vēsta, ka Jāņu naktī aitas vajag dzīt ganos, tad tām būs balta jo balta vilna. Lai vilna būtu labāka, nekā citiem zemniekiem, aitas vēl pirms saullēkta apmazgāja rīta rasā. Rīta rasa bieži tiek minēta kā maģiska spēka nesēja.

Katru gadu uz Jāņiem kāva aunu. Uzskatīja, ja nenokaus, viens pēc laika pats nobeigsies.

Svētku vakarā Jāņu bērni dāvināja Jāņu tēvam ozolzaru vaiņagus, lai viņam zirgi aug stipri kā ozoli.

Jāņu naktī zirgus nelaida ganos, jo uzskatīja, ka tad apkārt vazājas ļauni gari un nelabi cilvēki. Ir, piemēram šāds ticējums: "Kad Jāņa nakti zirgus atstājot ganībās, tad ar tiem jājot lietuvēni un raganas." Šāda veida ticējumiem rodams arī loģisks izskaidrojums – Jāņu naktī zirgus tiešām varētu būt riskanti turēt ārā, jo kāds svinētājs, būdams jautrā prātā, varēja sadomāt pavizināties, gluži kā mūsu laikos diemžēl dažs, tikko iedzēris, tā dūša liela un grib sēsties pie automašīnas stūres.

Turklāt Jāņu naktī svinības noris diezgan skaļi un, kā zināms, zirgi ir tramīgi dzīvnieki, kuri trokšņošanas dēļ noteikti komfortablāk jutās stallī, nevis uz klaja lauka.

Kāds ticējums māca, ka Jāņa dienā vajagot zirgu ar olām dzirdīt, tad tie topot stipri un apaļi.