Ķēvītes Mairas nāve – noslēpumaina; Biderēm aizdomas par ļaunprātību  (99)

"Pašlaik vēl esmu tādā kā šoka stāvoklī. Īsti nesaprotu, kas notika. Maira stundas laikā vienkārši nomira," stāsta Iveta. "Pirms tam zirgs jutās labi. Maira, pacelta atsaitēs (speciāls platu lentu pinums, ko piekar griestu sijai un apliek zirgam ap rumpi, pieceļot dzīvnieku kājās), stāvēja, varēja paspert dažus solīšus un apgriezties ap savu asi. Domāju, divas trīs nedēļas un viņa staigātu. Patiesībā Maira jau dažas reizes gribēja tikt ārā no kūts, taču atsaites neļāva. Mēs viņu nelaidām staigāt patstāvīgi, jo ķēve nesen uzliktās protēzes dēļ vēl bija nestabila un varēja paklupt. Viņa pati vēl nespēja piecelties kājās, bet ārpus kūts mums viņu piecelt būtu grūti, jo atsaites nebūtu kur piekārt.

Liktenīgajā dienā mēs ar Gundegu Mairu atstājām kūtī, iekārtu atsaitēs, mierīgi gremojot āboliņu, un braucām uz Rīgu pēc barības pārējiem dzīvniekiem, kas atrodas mūsu apgādībā.

Vēl nebijām tikušas līdz Rīgas robežai, kad zvanīja strādnieks: "Maira karājas atsaitēs un neelpo!" Steigšus rāvām mašīnu apkārt un braucām atpakaļ. Mairai iestājās nāve. Joprojām nevaru to aptvert, jo pirms stundas viss bija kārtībā. Maira stāvēja un ēda. Kurš zirgs pirms nāves ēd? Mums ir aizdomas, ka kāds no trakajiem fanātiķiem, kuri uzskatīja, ka mēs zirgu mokām, palīdzēja viņai aiziet."

Iveta stāsta, ka pirms nāves Maira divreiz veikta asinsanalīze un visi rādītāji bijuši normas robežās. Tās gan uzrādījušas, ka sirds ir novājināta, tādēļ tiek pieļauta arī doma, ka Mairai bijis infarkts.

"Tas, ka sirds bija drusku novājināta, ir saprotams. Maira bija pārcietusi traumu, narkozi un amputāciju, saņēmusi lielas medikamentu devas. Jebkuram cilvēkam pēc ilgstošas slimošanas sirds ir mazliet vājāka. Bet rādītāji nebija tik slikti, ka zirgam tūlīt jāmirst. Vēl Līgo vakarā Mairu apciemoja veterinārārste, pārsēja kāju un teica, ka viss labi dzīst. Un te pēkšņi…

Pašlaik Mairas līķis ir aizvests uz Jelgavu, kur 1. vai 2. jūlijā pataloganatoms veiks sekciju, lai noskaidrotu nāves iemeslu. Jāgaida tik ilgi, jo pataloganatoms ir atvaļinājumā un atrodas ārzemēs."

Iveta pieļauj domu, ka zirgam slepus ievadīta inde. "Mairai pēc nāves tika paņemtas asinis analīzei, taču tā indes klātbūtni, visticamāk, neuzrādīs, jo mūsdienu indīgās vielas ātri pazūd no organisma. Taču pataloganatoms, veicot sekciju, gan varēs noteikt, vai vainīgs infarkts vai inde.

Infarkta gadījumā pirmā apstājas sirds un tikai pēc tam plaušas, bet, ja organismā nonāk inde, secība ir pretēja. Vispirms sākas muskuļu spazmas plaušās. Ļoti gaidu sekcijas rezultātus. Cik zinu, piedzīvojot infarktu, zirgam no mutes nāk putas. Mairai nekā tāda nebija. Aizdomīgi ir arī tas, ka, vedot Mairu uz Jelgavu, viņas asinis joprojām bija šķidras. Tām taču vajadzēja sarecēt."

Prātojot par nāves iemesliem, Iveta atklāj, ka Maira pēc "pēdas" amputācijas divarpus diennaktis atradusies guļus stāvoklī, tādēļ viņai uz sāna izveidojušies divi izgulējumi. "Bet tie nebija tik lieli, no tādiem nemirst," viņa piebilst.

Iveta pauž sarūgtinājumu par skarbajiem komentāriem pie raksta par Mairas nāvi, kur abas Bideres tiek vainotas ļaunprātīgā "zirga agonijas paildzināšanā" ar mērķi izkrāpt no līdzjūtīgiem cilvēkiem naudu, lūdzot ziedojumus it kā Mairas ārstēšanai. "Par kādu agoniju var būt runa, ja zirgs stāvēja kājās un ēda! Visi domā, ka mēs tagad par saziedoto naudu sēžam krogā un priecājamies. Bez Mairas mums biedrībā ir 60 suņu, vairāk nekā 30 kaķu un vēl astoņi zirgi, kurus, starp citu, esam izglābušas! Viņiem visiem vajag ēst. Un antibiotikas, medikamenti, veterinārārstu pakalpojumi un viss cits, kas bija nepieciešams Mairai, mums nenokrita no zila gaisa. Tas viss bija jāpērk."

Iveta stāsta, ka biedrība "Ķepu-ķepā" līdz šim izglābusi astoņus zirgus, vienu poniju un ēzeli ar dažādām traumām un slimībām. Tādas traumas kā Mairai gan nevienam citam zirgam nav bijis. "Esmu jau piedzīvojusi līdzīgu "apriešanu", piemēram, kad centāmies glābt ķēvīti Tefu, kuras pakaļkājai bija plīsušas saites. Kāja bija sapampusi kā bluķis līdz pašam dibenam. Zirgs vienkārši nogāzās pļavā un gulēja. Atbrauca veterinārārste un pateica, ka tās ir beigas. Kas vienam ir beigas, man ir sākums! Tefa joprojām dzīvo pie mums. Jā, viena viņas pakaļkāja ir šķībāka, taču viņa aulekšo, pat lec pāri voljeram un, galvenais, dzīvo. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad cilvēki bļāvuši, ka mēs esam idiotes, dzīvnieks ir nolemts nāvei, jāiemidzina, bet mēs neesam pakļāvušās spiedienam, vienmēr esam cīnījušās līdz pēdējam. Arī šoreiz. "

Arī cilvēku pārmetumus par to, ka mēneša garumā ticis eksperimentēts ar neglābjami slimu zirgu, Iveta noraida. "Mēs neizgudrojām jaunu velosipēdu. Pirms tam painteresējāmies, ka Latvijai tuvākajās valstīs līdz šim ir veiktas 36 šādas operācijas, kad tiek amputēta zirga priekškājas "pēda". Seši no zirgiem bija gājuši bojā, kamēr 30 bija izdzīvojuši.

Āfrikā ziloņiem, kuri uzkāpj mīnai, saspridzināto kāju amputē un uzliek protēzi. Vairākas tonnas smags dzīvnieks staigā ar protēzi, un viņa dzīve turpinās. Zirgs taču arī grib dzīvot! Diemžēl Latvijā veterinārķirurģija zirgu jomā vēl ir zīdaiņu autiņos un nekas tāds, protams, nenotiek. Mairai veiktā bija pirmā šāda veida operācija Latvijā, ko veica ārsti no kaimiņvalsts. 

Paskatieties paraolimpiskās spēles, kur piedalās cilvēki ar visdažādākajām protēzēm! Kādēļ gan šie cilvēki ir glābti un atgriezti normālā dzīvē? Neskatoties uz invaliditāti, viņi gūst lielus panākumus, daudz lielākus nekā dažs bez invaliditātes, jo viņiem ir tikusi dota iespēja, izmantojot protēzes. Kādēļ zirgs tiek vērtēts kā kaut kas mazāk vērtīgs?" sašutumu pauž Iveta.