Mūsdienu aktualitāte – beicēts koks. Kas par to jāzina un kā pareizi beicēt mājas apstākļos?  (3)

Beicēšana pēc būtības ir koksnes ietonēšana, lai materiāla dabiskā krāsa tiktu pastiprināta, atšķirīgāku toņu gadījumos to padarītu vienlīdzīgāku vai arī noslēptu kādu koksnes defektu. Lai arī tas no sākuma varētu šķist kaut kas ļoti sarežģīts, patiesība beicēšanas process itin nemaz nav apgrūtinošs un tas ir katram pa spēkam, atliek vien izvēlēties piemērotāko beici.

Beicēšanas pamatmateriāls ir ūdenī vai spirtā šķīstoša krāsviela, kas var būt arī ietonēta laka. Tonētās lakas priekšrocība ir tā, ka tās konsistence ir pateicīga viendabīgai tekstūras izveidei, turklāt pēc beicēšanas virsmai būs skaists spīdums.

Kas attiecas uz krāsu izvēli, šeit netrūkst ne piedāvājuma, ne pieprasījuma. No dabīgajām krāsvielām var izmantot sīpolu mizas, ābeļu, alkšņu, ozolu mizas, bārbeļu saknes un pat tējas vai kafijas novilkumus, taču mūsdienās lielākoties visi izmanto sintētiskās krāsas, ko iegūst no akmeņogļu, darvas vai naftas produktiem. Šīs krāsas mēdz saukt arī par anilīna krāsām un tās sastopamas gan sausā veidā, gan jau klāšanai sagatavotā veidā. Populārāko izejmateriālu klāstā noteikti iekļaujas pernicas beices, kas piemērotas gan iekšdarbiem, gan ārdarbiem. Šīs beices ne tikai piešķirs kokam vēlamo nokrāsu, bet arī padarīs koku izturīgāku, jo beice dziļi iesūcas koksnē un līdz ar to paaugstina nodilumizturību un pasargā no apkārtējās vides nelabvēlīgās ietekmes. Šo produktu priekšrocība ir tā, ka beicētais koks neplaisās, tas tiek pasargāts no ultravioletā starojuma un arī palielina materiāla izturību, turklāt toņu dažādība ir tik plaša, ka katrs var atrast sev vēlamo.

Beicēšanas pamatmateriāli var būt koka grīdas, sienas, kāpnes, dārza mēbeles, logu rāmji, guļbūves un pat mājas fasādes. Pirms beicēšanas noteikti jāpārliecinās arī par to, vai beice ir paredzēta saskarsmei ar cilvēkiem sadzīves telpās. Tā kā ir sastopamas beices ar ķīmiskām sastāvdaļām, kas ir indīgas, tam noteikti jāpievērš uzmanība. Vērts pievērst uzmanību arī tam, ka ne vienmēr izvēlētā beice izskatīsies tieši tā, kā gribētos, jo to ietekmē ne tikai pati beice, bet arī koksnes materiāls. Skuju koki vienmēr ir grūtāk beicējami un beice ilgāk uzsūksies, taču lapu koki būs vieglāk beicējami. Ja krāsa ir pārāk tumša, to var atšķaidīt ar ūdeni.

Lai arī kas būtu izvēlētais beicēšanas objekts, svarīgi vispirms to izmēģināt mazākā laukumā. Noteikti neklāj krāsu pilnībā uz visa lielā laukuma, bet vispirms iekrāso nelielu daļu, lai pārliecinātos, vai krāsojums nav pārāk tumšs vai pārāk gaišs. 

Beicēšanā jāizmanto ota vai rullītis, un pirms izmantošanas tas kārtīgi jāsamaisa ar beici. Vērtīgs padoms, ko ņemt vērā pirms beicēšanas ir otas saru apgriešana. Nogriez aptuveni vienu trešo daļu saru ar šķērēm, jo tādā veidā tie kļūs cietāki un klājumu būs divtik vieglāk uzklāt plānā kārtā.

Svarīgi ievērot, lai beicēšana netiktu veikta uz saulē sakarsušas vai mitras koksnes, citādi klājums nebūs kvalitatīvs. Beicēšana jāveic vairākās kārtās ar vairāku dienu intervālu. Vislabāk klājumu veikt 2-3 kārtās ar tikpat lielu dienu intervālu, tad klājums būs arī noturīgāks un kvalitatīvāks. Ņem vērā, ka katras kārtas žūšanas ilgums ir 24 stundas.

Pēc kāda laika, kad beice ir iesūkusies kokā, var novērot vietas, kur beice nav iesūkusies. Šīs vietas ieteicams noslaucīt ar sausu papīra salveti vai lupatiņu un pēc tam arī visu pārējo laukumu, lai klājums būtu vienmērīgāks. Izmantotās salvetes vai lupatiņas pēc tam noteikti nedrīkst vienkārši izmest, jo tās ir viegli uzliesmojošas. Tās jāieliek kādā traukā ar ūdeni un tikai pēc vairāku stundu mērcēšanās tās var izmest.