Seši izplatīti mīti par suņu uzvedību

Mīti gluži kā folklora ceļo no paaudzes paaudzē, liekot suņu saimniekiem pieņemt nepareizus lēmumus. Piemēram, kāds varbūt tieši pašlaik prāto ļaut vai neļaut sunim snaust gultas kājgalī. It kā pretenziju nebūtu, taču kaut kur dzirdēts, ka nevajagot. Kāpēc īsti? Atrodas arī kāds padomdevējs: "Nekādā gadījumā! Suns tad domās, ka ir mājas saimnieks un tevi vairs nerespektēs!" Neizklausās labi (lai gan nav ne grama patiesības!), tādēļ četrkājainajam draugam drošības labad tiek liegts kāpt uz mīkstajām mēbelēm. 

Ja rodas kādi jautājumi par suņa audzināšanu vai uzvedību, vislabāk konsultēties ar veterinārārstu vai kinologu.

Mēdz teikt, ka vecam sunim jaunus trikus neiemācīsi, taču šis apgalvojums ir ārkārtīgi tālu no patiesības. Veciem suņiem patīk mācīties jaunas lietas un, lai gan viņiem to apgūšana nesokas tik ātri kā jaunuļiem, seniori pēc laika par tiem kļūst pārāki, demonstrējot labāku rezultātu, jo ir mierīgāki par saviem jaunajiem sugas brāļiem.

Kamēr vien sunim ar kognitīvajām (izziņas un domāšanas) spējām viss ir kārtībā un viņš ir labā fiziskā formā, dzīvnieks ļoti labi spēj apgūt jaunas prasmes, un, ja pareizi tiek motivēts, ir veiksmīgi apmācāms veikt dažādus trikus, taču, protams, suni cienījamā vecumā vest uz adžiliti jeb šķēršļu joslas pārvarēšanas sacensībām nav īsti laba doma, ņemot vērā viņa vecos un vairs ne tik izturīgos kaulus.

Patiesība ir tāda, ka suņi nereti par visām varītēm cenšas ierausties mīkstajās mēbelēs ne jau tādēļ, lai uzkundzētos, bet tādēļ, ka viņiem tāpat kā mums ļoti patīk komforts, nevis gulēšana uz cietas grīdas. Turklāt sunim gluži vienkārši patīk atrasties pēc iespējas tuvāk cilvēkam, kuru viņš mīl, tādēļ atļauja ieritināties gultas kājgalī vai uzlēkt dīvānā, lai tiktu samīļots, četrkājainajam draugam nozīmē paradīzi. Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka, tur nokļuvis, dzīvnieks sevi sāk uzskatīt par bara vadoni jeb ģimenes galvu.

Šāds uzskats varētu būt radies, jo suņi nereti ļoti aizstāv savu iemīļoto guļvietu, piemēram, klubkrēslu, sākot neapmierināti rūkt, ja tajā kāds cilvēks vai zvērs vēlas iesēsties. Bet kuram gan patīk, ja kāds ieņem viņa vietu? Vienīgais iemesls, kādēļ varētu apsvērt domu ļaut vai neļaut sunim kāpt dīvānā, ir ļoti praktisks – dzīvnieks ar savām ķepām to var sasmērēt. Ķepas gan pēc katras pastaigas var nomazgāt. 

Suņi mēdz ieraut asti kājstarpē un pieglaust ausis, teju pieplokot pie zemes, dažādu iemeslu dēļ, bailes no sišanas nav vienīgais. Piemēram, suņi, kuri mazotnē nav pietiekami labi socializēti, proti, pieradināti pie cilvēkiem, citiem suņiem un dzīvniekiem, pieaugušā vecumā mēdz visai bieži bailīgi sarauties, jo jūtas nervozi. Arī ģenētiskais mantojums var ietekmēt to, cik nemierīgs un bailīgs ir suns.

Dažkārt cilvēki paši neapzināti izprovocē sveša suņa satrūkšanos, pienākot paglaudīt tā galvu. Suns gluži vienkārši sabīstas no negaidīta pieskāriena. Labāk ir tuvoties ķepainim no sāna, sasveicinoties un ļaujot viņam pašam pieskriet klāt. Tikai pēc tam var pietupties un paglaudīt.

Tas ir stipri pārspīlēts apgalvojums, jo daudzi patversmes suņi ir dikti mīlīgi un uzvedas ļoti labi. Patiesībā lielākā daļa patversmju iemītnieku var kļūt par brīnišķīgiem mājdzīvniekiem. Viņi novērtē jaunā saimnieka labestību un, kā prot, cenšas atdarīt ar to pašu. Turklāt adoptējot pieaugušu patversmes suni, cilvēkam nav jāpiedzīvo posms, kad kucēnam jāstaigā nopakaļus ar grīdlupatu un tiek sagrauztas daudzas vērtīgas lietas.

Tas ir ļoti izplatīts mīts, lai gan patiesībā ne visiem suņiem ārkārtīgi patīk būšana sugas brāļu kompānija. Ir tādi ķepaiņi, kas tā vietā labprātāk izvēlas pavadīt laiku divkājainu draugu sabiedrībā. Lielu lomu tajā, vai sunim patīk komunicēt un spēlēties ar sugas brāļiem, spēlē šķirne, taču spēcīga ietekme nenoliedzami ir arī audzināšanai. Piemēram, terjeri izceļas ar ne īpaši lielu draudzīgumu pret citiem suņiem, īpaši, ja mazotnē nav pietiekami labi socializēti, proti, pieradināti pie sugas brāļiem.

Arī ne visi labi socializētie suņi ir sajūsmā par citiem četrkājainajiem draugiem savā tuvumā, pastaigājoties pa parku. Viņi vienkārši dod priekšroku klusai pastaigai kopā ar saimnieku.

Apmācības sākumā našķi, protams, ļoti noder suņa motivācijas palielināšanai, taču pēc laika dzīvnieks izpildīs komandas arī, ja kārums netiks dots.

Patiesībā pēc treniņa sunim labākais atalgojums ir kopīga rotaļāšanās, taču našķa iedošana šad un tad, protams, nav nekas slikts. Tas palīdz uzturēt motivāciju.

Suņi, protams, ir sajūsmā par našķiem, bet viņi tos negaida ikreiz, kad izpildījuši komandu vai labi uzvedušies. Tikpat labs apbalvojums var būt kopīga rotaļa vai vienkārša samīļošana.