"Daudzi vecāki, tikko piedzimst bērns, nolemj, ka tūliņ pat jāiegādājas viņam dzīva rotaļlieta – četrkājainais draugs! Taču suns nav nekāda spēļmantiņa, bet dzīva radība, kas tāpat kā mēs spēj izjust sāpes un stresu. Ja būtu mana teikšana, līdz pieciem gadiem, kas jau ir samērā saprātīgs vecums, bērnus pie suņiem vispār nelaistu. Ko tik mazi bērni neizdomā – uzsēsties sunim jāteniski virsū, iebakstīt acī, paraustīt aiz astes…
Suns no sāpēm var iekost – tas ir pašaizsardzības instinkts! Pēc tam bērns nonāk slimnīcā, vecāki ir sašutuši un špricē mīluli nost, kaut gan patiesībā paši ir vainīgi, ka nav uzraudzījuši bērna un suņa saskarsmi," skarbs ir Leons Markelovs. "Vienkārši pie manis pēc padoma diezgan bieži vēršas pašu suņa sakostu bērnu vecāki. Mans pirmais jautājums ir: "Un, ko izdarīja jūsu bērns?""