Suņa cienāšana ar tēju; ar kāmi uz kino... – tā mīlam dzīvniekus

"MansDraugs.lv" piedāvā trīs jaukus stāstiņus par mīlestību pret dzīvniekiem.

"Manam vīram bērnībā bija kāmītis vārdā Loze, vēlāk viņas vietā nāca Pūka," stāsta Aija Rudzīte. "No sava kāmīša viņš nešķīrās nekad. Ar dzīvnieciņu gāja uz skolu (tas bija pirmajās klasēs), ņēma līdzi pat uz kinoteātri. Dažreiz lika mazā būrītī, bet pārsvarā – kabatā. Tad nu kāmītis tur visu laiku šeptējās un, loģiski, izgrauza caurumus.

Vīrs stāstīja, ka viņa mamma bieži esot rājusies, ka viņa skolas formas žaketei atkal cauras kabatas. Tajā laikā jau jaunas drēbes tā nevarēja dabūt – un, cik tad lāpīsi! Tā nu viņš mūžīgi staigāja ar caurām kabatām, bet ar kāmi kopā."

"Savus suņukus lutinu daudz un dažādi," stāsta vairāku takšu saimniece un audzētāja Linda Banga. "Ziemā pēc aukstas pastaigas kopā dzeram tēju. Es malkoju savu tēju no savas krūzītes, bet suņi lok savējo no savām bļodiņām.

Savas suņu meitenes cienāju ar ķimeņu tēju. Viss kā pie cilvēkiem – krūze ūdens, viena tējkarote ķimeņu, viena – cukura un pavisam nedaudz piena, tik, cik parasti lejam pie kafijas. Šāds dzēriens uzlabo apetīti, veicina kuņģa darbību, novērš vēdera pūšanos, turklāt labi garšo un smaržo! Vismaz manējās uz šo tēju ir kā uzburtas.

Ak jā, tējai neleju klāt ne paku pienu, ne īstu lauku pienu, jo tas suņukiem mīkstina vēderu! Dodu vai nu kazas pienu vai sterilizēto pienu (bez cukura) no bundžiņas.

Pirms viena no mūsu takšu meitenēm šogad "apprecējās", sarīkojām vecmeitu ballīti. Es, draugs un viņa kopā ēdām picu un dzērām kafiju. Kafiju gan dāmas dabū ārkārtīgi reti, jo nav jau pats veselīgākais dzēriens. To tikai pa svētkiem un tikai mazlietiņ. Bet, ja dotu, cik viņas gribētu, tad dzertu daudz un dikti, jo viņām ļoti garšo. Bieži vien ir mēģinājušas no manas krūzes pa kluso padzerties.

Ja kaut kur gadās braukt tikai ar vienu no suņiem, tad vienmēr pa ceļam nopērkam polārmaizi ar lasi, kas tiek brālīgi sadalīta – viena maizīte man, otram suņukam."

"Man kaķi vienmēr ir patikuši. Mājās ir veseli trīs. Sieva parasti uzmet lūpu, ja, ieturot maltīti, kaķi paņemu klēpī un ļauju paķert kādu gardu kumosiņu no sava šķīvja. Viņasprāt, kaķiem pie galda nav, ko darīt – viņiem jāēd no savas bļodiņas, sava barība. Savā ziņā tam var piekrist, un man nepatīk skandalēt, tādēļ parasti piekāpjos. Pa kluso gan pasniedzu mincēm zem galda pa kādam gaļas gabaliņam – tā, lai sieva nemana," stāsta Pēteris*.

"Kad sieva dodas komandējumā uz ārzemēm, man un "meitenēm" sākas īstas dzīres. Šķiet, viņas lieliski jūt, ka nu droši var atļauties vairāk – neviens nerāsies un prom nedzīs! Kaķenes burtiskā nozīmē maltītes laikā dzīvo pa ēdamgaldu. Nav gan tā, ka visi ēdam no viena šķīvja – tas pat man šķistu par traku! Nolieku uz galda viņu trauciņus, ieberu barību un visi draudzīgi ēdam. Ik pa laikam katrai ielieku arī kaut ko no sava šķīvja.

Kāds droši vien teiks – pretīgi, nehigiēniski! Ziniet, man tā nešķiet! Pēc maltītes noslauku galdu ar mitru lupatu, un viss ir tīrs. Manuprāt, kaķi vispār ir ļoti tīrīgi dzīvnieki. Turklāt manējās ir tīras istabas kaķenes, ārā netiek laistas. Guļ arī pie mums ar sievu gultā. Ja sieva mūsu kopīgo maltīti ieraudzītu, viņai gan droši vien būtu kaut kas cits sakāms."

* Vārds mainīts.