Patversmes darbinieces dvēseles kliedziens: par izmestiem kucēniem, bezatbildību un cilvēku zākāšanos internetā  (20)

Lolita Roze vēstulē, ko atsūtījusi portālam "MansDraugs.lv" un lūgusi publicēt, centusies paskaidrot, kādēļ interneta komentāros patversmei veltītie apvainojumi ir nevietā. Piemēram, par to, ka barot kucēnus ar tik dārgu piena aizvietotāju ir lieka naudas izšķiešana, jo var taču dot govs pienu vai ūdenī izmērcētu maizi… Redz, daudzuprāt, labāk to naudu atdot pensionāriem vai trūcīgiem bērniem!

Patversmei veltīti skarbi komentāri arī par to, ka reizēm izšķiras eitanazēt agresīvus suņus, nevis atdod tos par sargsuņiem. Šādos gadījumos patversmes darbinieki nereti tikuši saukti par slepkavām un bezsiržiem…

Lolitai Rozei sirds ir pilna rūgtuma par daudzajiem negatīvajiem komentāriem internetvidē, lai gan patversmes darbinieki dara visu, reizēm pat naktis neguļ, lai palīdzētu nelaimē nonākušiem dzīvniekiem. Tālāk viņas skatījums uz minētajiem un citiem notikumiem, ap kuriem pēdējā laikā sacelta liela ažiotāža.

Kad dzīvnieku patversmes lūdz palīdzību dzīvnieku glābšanai, daudzu interneta komentētāju "cepšanās" par to, ka līdzekļi vairāk nepieciešami pusbadā esošiem bērniem, no dzīvokļiem izliktiem cilvēkiem vai bez zālēm mirstošiem pensionāriem ir nevietā!

Kāds, piemēram, ziedojumu vākšanai Siguldā uz ielas atrasto jaundzimušo kucēnu izbarošanai bija sakars ar valsts vai pašvaldības maku? Vai no Valsts kases tika lūgts tūkstotis kucēniem? 

Palīdzēt, ziedojot naudu vai brīvo laiku, ir katra indivīda brīva griba: gribu un palīdzu bērniem, gribu un palīdzu bezpajumtniekiem, gribu un nepalīdzu nevienam!

Ja reiz uz pasaules ir radīts speciāls mātes piena aizvietotājs cilvēkbērniem, kucēniem un kaķēniem, tātad ir pierādīts, ka tas ir labāks un piemērotāks nekā, piemēram, govs piens. Kucēniem domātā mātes piena aizvietotāja sastāvs ir maksimāli pietuvināts īstam kuces pienam, satur visas kucēna veiksmīgai attīstībai nepieciešamās vielas, kamēr govs piens ir vairāk piemērots teliņam. Šo dzīvnieku "ēdienkarte" taču ir ļoti atšķirīga!

Protams, var mēģināt kucēnus izbarot arī ar ūdenī izmērcētu rupjmaizi, taču beidzot ir jāsaprot, ka dzīvnieku pasaulē viss maksā tik, cik maksā. Desmit jaundzimušu kucēnu izbarošana ar mātes piena aizvietotāju izmaksā vairāk nekā tūkstoti eiro, kuces sterilizācija maksā 50 līdz 70 eiro…

Dzīvnieka īpašnieks, kurš izmet savu kustonīti kā nevajadzīgu vai slīcina viņa bērnus un tiek pieķerts, saņem pelnītu sodu – maksā 10 līdz 350 eiro. Šī soda naudas summa ieplūst pašvaldības vai valsts kabatā un tālāk var tikt iztērēta, piemēram, bērnu pabalstiem. Bet saimnieki pārsvarā kuces un kaķenes sterilizēt negrib, sodus, kad tiek pieķerti, maksāt negrib, toties ar samazgām apliet tos, kuri kaut ko dara dzīvnieku labā – tur gan visi ir pirmie! Ja tev nav naudas, neņem dzīvnieku – tik vienkārši!

Jā, patversmes ir pārvērtušās par cilvēkiem nevajadzīgu mājdzīvnieku "izgāztuvēm", taču tas nenozīmē, ka dzīvnieki patversmēs dzīvo kā izgāztuvēs, ēdot kartupeļu mizas, guļot izpuvušos matračos, neārstēti, blusaini, vairojas bez sava gala.

Realitāte ir tāda, ka patversmēs dzīvnieki dzīvo daudz labākos apstākļos, saņem daudz kvalitatīvāku aprūpi, nekā, diemžēl, daudzās saimnieku mājās. Tam tā nevajadzētu būt!

Bet šie labākie apstākļi patversmēs tiek nodrošināti nevis no valsts naudas, bet pamatā tomēr no ziedotāju palīdzības (gan naudā, gan graudā, gan laikā). Lūdzu, beidzot taču ielāgojiet, ka Latvijā nav nevienas no valsts budžeta līdzekļiem uzturētas patversmes! Nu jau daudzas pašvaldības arī pārsvarā mēdz apmaksāt dzīvnieka uzturēšanos patversmē tikai 14 dienas, nevis uztur pašas patversmes. Rīgā neviena no trim patversmēm vairs nav Rīgas domes uzturēta.

Toties, cik daudz Latvijas pašvaldību līdzekļu (tātad nodokļu maksātāju nauda, kas neaiziet bērniem, pensionāriem, izglītībai, veselībai un tā tālāk) tiek tērēti tā saukto suņķērāju un policistu darba apmaksai, reaģējot uz nemitīgajiem izsaukumiem par klaiņojošiem suņiem – jūsu, mīļie, nepieskatītiem vai pamestiem suņiem – tas gan būtu apspriežams jautājums un tur varētu "šūmēties". Tiesa, tad sanāktu šūmēties un zākāties pašiem par sevi...

Šobrīd atkal sociālajos tīklos sacelta ažiotāža: patversme, ja saimnieks neatradīsies, iemidzinās agresīvu suni! Un samazgas atkal pār patversmi sāk gāzties: "slepkavas", "sunim tādam, lai kurš katrs nevar pieiet klāt, arī ir jābūt – nedrīkst tādu suni eitanizēt", "suns nav vainīgs"...

Suns tiešām nav vainīgs. Arī patversme nav vainīga, ka dzīvnieka, kuru atveda policija, īpašnieki miera vējos turpina dzīvot, par savu nu jau trīs nedēļas pazudušo suni neliekoties ne zinis.

Meklējot īpašnieku, apzināti tika pierakstīts par iespējamo eitanāziju, cerot: tas liks saimnieka sirdij sažņaugties, pasteigties suni glābt. Pirmkārt, jau glābt no mokām, ko dzīvnieks cieš patversmē – tāpēc jau viņš uzvedas neadekvāti, ka patversmes vide viņā raisa šausmas.

Krimuldas pusē ļaudis sarosījās: informēja par kaimiņmājās redzētiem līdzīgiem suņiem, vienās rējējs izrādījās pazudis. Ģimene atsteidza uz patversmi, bet – ne viņu pazudušais draugs!

Skaistulis viennozīmīgi nav ilgstoši klaiņojis – brangs (vairāk nekā 50 kilogramus smags), kažoks spīd un laistās, sauso barību ēd negribīgi, bet gaļiņu labprāt paņems. Un pēc mirkļa zobus atņirgs...

Trīs nedēļu laikā sunim esam pielabinājušies tiktāl, ka divi patversmes darbinieki, kājām bailēs trīcot, tomēr jau spēj rējēju izvest pastaigās. Taču par savstarpēju uzticību šis stāsts vēl nav. Laiks rādīs...

Dzīvnieka labturība nav tikai mājas, ēdambļoda, būda un kur nu vēl ķēde. Labturība ir saimnieka atbildība par sava dzīvnieka veselību – ārstēt, kad slims, regulāri vakcinēt, attārpot, atblusot, sterilizēt vai kastrēt.

Labturība nozīmē arī saimnieka atbildību par dzīvnieka psiholoģisko stāvokli – apmācīt, mazināt esošās agresijas izpausmes, iesaistīt ģimenes aktivitātēs, proti, pastaigās un spēles, vienkārši būt līdzās savam dzīvniekam, nevis atstāt kūtspakaļā ķēdē vai pieļaut klaiņošanu un nekontrolētu vairošanos.

Labturība ir arī dzīvnieka īpašnieka atbildība par savu četrkāji līdzcilvēku un likumu priekšā.

Mēneša laikā mēs, pēc savas iniciatīvas, reaģējām uz diviem (laukos, visticamāk, ikdienišķiem, jebkurai Latvijas patversmei un atbildīgam saimniekam kliedzošas neprātības) gadījumiem.

No vienām mājām, kur mīt divi sirmgalvji, atvedām 17 nekontrolēti savairojušos dzīvniekus (10 pieauguši suņi, septiņi kaķi), vēl divi suņi palika. No otrām mājām atvedām trīs suņus, otra trijotne, pēc 88 gadus vecās saimnieces pieprasījuma, tika atstāti – visi gados veci suņu opīši, visi ķēdēs dirn.

Laukos jau bez suņa nevar – bieži dzirdēts arguments. Labi, nevar, bet... Abos gadījumos šie nav vientuļie pensionāri – tika piesaukti bērni, mazbērni, kuri varēja palīdzēt katrā mājā pa vienai kucītei sterilizēt, lai beigu galā nerastos šāds kvantums negribētu dzīvnieku...

Ķekavas patversme "Mežavairogi", Daugavpils, Saldus un Alūksnes patversmes nenogurstoši varētu dalīties bēdu stāstos par dzīvnieku nelabturību daudzās jo daudzās Vidzemes, Zemgales un Latgales puses mājās.

Tukuma patversme ik dienu publisko traģiskus stāstus par sava novada ļaužu beztabildību. Slokas patversme, kuras teritorijā it kā daudz turīgo ļaužu mājas, arī slīgst pamestu un novārgušu dzīvnieku kvantumā.

Par Rīgu, kā lielāko suņinieku apdzīvoto vietu, nemaz nerunāsim: suņķērāji, reaģējot tikai uz akūtiem izsaukumiem, katru dienu noķer divus līdz piecus klaiņojošus suņus un "Ulubele" ir piebāzta ar 200 (!) suņiem ik dienu (vairāk vietas vienkārši nav!). Kad vairs nespēj uzņemt – ved pie mums! Ziniet, nu tad gan ir ko turēt, viņus visus apkopjot, izstaidzinot un dakterējot. Tas nav normāli, rīdzinieki!

Šķiet, lieki piebilst, ka gandrīz visiem dzīvniekiem, kas nonāk patversmēs, ir saimnieki. Vien ārpus Rīgas mazākajai daļai, bet Rīgā vairāk nekā pusei suņu atnāk pakaļ īpašnieki un tad redzams, ka nomācoši lielākajai daļai suns savu mūžu nav vakcinēts, attārpots, par sterilizāciju, reģistrēšanu un nodevas nomaksāšanu nemaz nerunājot, un, ka šiem cilvēkiem naudas nav. Nav ne sev, ne suņam! Tad, kāpēc dzīvnieks iegādāts? Reizēm žēl, ka nav iespējams iemūžināt tipāžus, kādi ir šie "saimnieki", un bieži ārkārtīgi sāp sirds, kad suni šādiem ļautiņiem nākas atdot.

Kā no šādiem dzīvnieku īpašniekiem un jaunajiem gribētājiem atlasīt tiešām krietnus saimniekus? Maldās ļaudis, kuri uzskata: visas patversmes labprāt dzīvniekus tik dod prom, lai nav liekas barojamas mutes.

Ticiet, lielākā daļa komentāru par nepieklājīgajām, rupjajām un neatsaucīgajām patversmēm un to darbiniekiem, kurus nevar pat tuvumā dzīvniekiem laist, kuriem nav sirds, kuri ir nežēlīgi, neiejūtīgi, negrib dzīvniekus glābt un tā tālāk pamatā atskan ne jau tāpēc, kad apmeklētāji būtu izdzirdējuši rupju "Ejiet d...!", bet īsu "Nē!". Nē – adoptēšanai! Nē – uzņemšanai! Nē – esam slēgti! Nē – nav vietu! Nē – mums tāda kārtība!

Protams, ir vēl patversmes, kas strādā, dalot dzīvniekus pa labi un kreisi, neapzinoties, ka šāds adopcijas princips beztabildību vairo ar bumeranga efektu. Tomēr zinot šīs jomas "virtuvi", varu apgalvot: vismaz puse Latvijas patversmju (nejaukt ar biedrībām, kurām nav patversmes statusa un nekādas juridiskas atbildības!) tomēr izvēlas saviem aprūpējamajiem tās ģimenes, kurām grib uzticēt dzīvnieku. Jā, mēs mēdzam kļūdīties saimnieku izvēles jautājumos, un tad dzīvnieks ātri atgriežas patversmē!

Patversmes nav tiesīgas kļūdīties, izvērtējot suņu psiholoģisko stāvokli, tātad – agresivitāti! Jo mēs, patversmes, nevis internetvides komentētāji, esam atbildīgas par dzīvnieka jaunā saimnieka, viņa ģimenes un citu līdzcilvēku drošību.

Nedod die's, piedzīvot dienu, kas austu ar plašsaziņas līdzekļu izplatītu ziņu "Pirms pāris dienām no patversmes adoptēts suns sakož bērnu" ar visām no šādas traģēdijas izrietošām sekām... Tad jau labāk lai virsraksti vēsta: "Patversmē eitanizē īpašnieka nemeklētu, agresīvu suni" un komentāji šūmējas: "Saimnieku pašu jāeitanizē!". Ko tur liegties, arī patversmēs strādājošajiem nereti gribētos "iemidzināt" daudzus dzīvnieku īpašniekus un pat potenciālos gribētājus...