Borderkollijs – 'zibenszellis' un gudrinieks, kura misija ir iepriecināt saimnieku  (6)

Borderkollijs ļoti mīl darboties, ir gudrs, apķērīgs, vērīgs, uzmanīgs, dzīvespriecīgs un modrs.

Šis suns stipri pieķeras savam saimniekam un viņa ģimenei. Viņš ir loti apņēmīgs un drosmīgs. Ļoti ātri apgūst jaunas lietas, turklāt dara to ar lielu degsmi un aizrautību.

Ar savu augsto intelektu un vēlēšanos izpatikt savam saimniekam borderkollijs ir pazīstams visā pasaulē.

Ja borderkollijs ir fiziski aktīvs un pietiekami nodarbināts, kontaktēšanās ar citiem suņiem, mājdzīvniekiem un bērniem tam sagādā prieku. Ja viņam nebūs, ko darīt, viņš pats sameklēs sev darbu, piemēram, "ganīs" saimnieka bērnus.

Šis suns vienmēr ļoti cenšas iepriecināt savu saimnieku. Vārdu sakot, viņš dzīvo tāpēc, lai varētu dienu no dienas saimniekam kalpot. Ar sēdēšanu blakus uz dīvāna gan borderkollijam nepietiks. Tam fiziskās aktivitātes vajadzīgas kā gaiss, citādi borderkollijs burtiski nevar sev atrast vietu. 

Tiem, kuri vēlas, lai mīlulis gūtu labus panākumus kādā suņu sporta veidā, borderkollijs ir īsta debesu dāvana. Tiem, kuri vēlas rāmu ģimenes mīluli, šis suns nebūs labākā izvēle. 

Gandrīz visiem borderkollijiem piemīt dabiskas dotības ganīt aitas.

Boderkollijam ir samērā plats, vidēji īss, spēcīgs purns, kas deguna virzienā sašaurinās. Sunim ir ovālas, brūnas vai zilas acis ar lāsumiem un gudrs skatiens. Ausis ir vidēji lielas, saslietas vai pussaslietas, atrodas tālu viena no otras.

Borderkollijam ir samērā gara, zemu novietota aste, kura satraukuma brīžos var būt pacelta (bet ne virs muguras).

Borderkollijam ir vidēji garš, spīdīgs apmatojums ar biezu pavilnu. Šķirnes standarts pieļauj visas krāsas ar nosacījumu, ka baltā krāsa nedrīkst dominēt. Parasti borderkollija kažoks ir melnbalts. Tas var būt vienkrāsains, divkrāsains, trīskrāsains un lāsumains.

Borderkollijam jāuzdod dažādi uzdevumi, kuru izpildīšanai vajadzīgs ne vien spēks un veiklība, bet arī prāts. Nav nekāds brīnums, ka tādos suņu sporta veidos kā veiklības un paklausības sacensībās, aitu suņu lauka pārbaudēs un flaibolā borderkolliji parasti ir līderu pulkā. 

Borderkollijs veidojies Skotijas un Aglijas pierobežā; tas cēlies no darba suņiem, bet oficiāli šķirni sāka veidot tikai 19. gadsimtā, kad to nosauca par darba aitusuni. Tagadējais nosaukums šķirnei tika dots 1915. gadā, lai atšķirtu to no citiem kolliju veidiem.

Karalienei Viktorijai (1819–1901) 19. gadsimta 40. gados bija divi darba kolliji, kurus turēja karaliskajā suņu audzētavā, bet šo šķirni patiesi atbalstīt viņa sāka 19. gadsimta 60. gados. Pirmais borderkollijs, ko karaliene turēja mājās, bija Šarps. Citi favorīti bija Nobls III, kurš attēlots daudzās gleznās, un baltā kucīte Nenija.

Lielbritānijā (Velsā) 1873. gadā notika pirmās aitu ganu suņu sacensības, kurās borderkollliji parādīja lielisku sniegumu. Skatītāji bija ļoti pārsteigti par prasmīgajiem suņiem, kurus to saimnieki vadīja tikai ar svilpieniem un žestiem.

Raksta tapšanā izmantotā literatūra
* Esteres Ferhūfas-Ferhallenas enciklopēdija "Suņi" (Zvaigzne ABC),
* Temzinas Pikerelas grāmata "Suņa gars. Ilustrēta vēsture" (Zvaigzne ABC).