'Žurciņas ir tikpat gudras un komunikablas kā suņi.' Meitene ratiņkrēslā aizrautīgi informē sabiedrību par žurkām  (1)

Jaunā sieviete par katru žurciņu, kas viņai bijusi, stāsta kā par mīļu draugu, kas viņas dzīvē ieņēmis ļoti svarīgu vietu. Sirsnīgi un patiesi.

Seila kustību traucējumu dēļ ir mācījusies mājmācībā. Ilgu laiku citīgi nodarbojusies ar rokdarbiem. Tā kā ļoti mīl dzīvniekus, tamborējusi apģērbus suņiem, veidojusi dzīvniekiem mazas rotaļietas un čībiņas. Pašlaik Seilai mājās ir trīs takši un viens kaķis.

- Kāpēc tev tik ļoti patīk žurciņas?

Seila: "Žurciņu lielākais pluss ir lielā mīlestība pret cilvēku. Viņas ir ļoti viegli apmācāmas – savu vārdu iegaumē bez problēmām, kā arī spēj veikt pat kādu triku. Vietnē "Youtube" ir pilns ar šādiem triku video.

Bieži salīdzinu žurkas ar suņiem, jo viņas tiešām ir tikpat gudras un komunikablas. Viņām ir ārkārtīgi svarīga kompānija, tieši tāpēc žurkas jātur grupās, jo cilvēks, arī visu dienu pavadot kopā ar mīlulēm, nespēj tām sniegt to pašu, ko dod sugas brālis vai māsa."

- Vai dekoratīvajām žurciņām ir arī mīnusi?

Pats pirmais, kas nāk prātā, ir īsais mūžs. Ikreiz pārdzīvot žurciņas aiziešanu nav nekas jauks. Šķiet, tu tikko esi viņu iegādājies, sācis baudīt kopābūšanu, un… jau klāt atvadu brīdis.
Otrs mīnuss ir veselības problēmas – īpaši mātītēm ļoti bieži veidojās piena dziedzeru audzēji, kas ne vienmēr ir operējami. Tie, protams, saīsina šo brīnumaino dzīvnieciņu mūžu. Tie ir vienīgie žurciņu mīnusi.

Pavisam nesen atklāju daudz un dažādus forumus un audzētavas ārpus Latvijas. Krievijā, Vācijā, Amerikā un citviet nodarbojas ar veselu dzīvnieku selekcionēšanu, izmantojot vaislā tikai un vienīgi veselus dzīvniekus ar ilgu mūžu. Domāju, ka tas ir ļoti svarīgi, ka cilvēki īpaši pēdējā laikā pievērsušies žurciņu veselības un dzīves ilguma izkopšanai. Cenšos ievākt šādu informāciju, iztulkot un ievietot domubiedru grupās par žurciņām sociālajos tīklos, lai cilvēki varētu smelties vērtīgas zināšanas.

Citviet pasaulē arī žurkām ir audzētavas, un pat notiek izstādes – tā nav tukša izrādīšanās vai laika tērēšana! Tā ir sava veida vaislinieku atlase, jo tieši izstādēs vērtē žurciņas, skatās to svaru un veselības stāvokli. Izstādes arī ir labs veids iegūt jaunus draugus un apmainīties ar pieredzi žukkopībā. Diemžēl Latvijā nekas tāds nenotiek. Domāju, ka mūsu sabiedrība tam vēl nav gatava, pie mums vispār daudz ar dzīvniekiem saistīti likumi nav sakārtoti. Diemžēl.

- Cilvēkiem bieži viens žurkas asociējas ar kaut ko netīru, netīrīgu. Vai tā tiešām ir?

Žurkas pavisam noteikti nevar saukt par netīrīgām. Netīri mēdz būt tikai slimi dzīvnieki. Kaut kur dzirdēju teicienu, ka ir divi dzīvnieki, pēc kuru kažoku var spriest – vesels (kopts) vai nevesels (ja neglīta, nekopta spalviņa) – kaķis un žurka! Žurkas ļoti daudz laika pavada, kopjot savu kažociņu, vienīgā, kas var aplipt ar netīrumiem, ir aste. Taču tas lielākoties ir rādītājs, ka būrītis ir par mazu vai dzīvnieku skaits vienā būrī ir pārāk liels.

Katrā ziņā ja žurka netiek galā ar sevis kopšanu, tam noteikti ir iemesls – pieklibo veselība vai kas cits. To nedrīkst atstāt bez ievērības!

Asti var palīdzēt sakopt saimnieks – samitrinot to ar siltu ūdeni un notīrot netīrumus virzienā no žurkas dibena uz astes galu.

Arī būrītī žurciņas lielu šmuci netaisa. Pašas sakārto visu pa savam. Man bija viena žurciņa, kura pat barības gabaliņus, kas bija izkrituši no trauciņa, pati vienmēr sakārtoja smuki atpakaļ.

- Pastāsti, kā sākās tava aizraušanās ar žurciņām?

Par to, ka vēlos savu žurciņu, aizdomājos aptuveni 14 gados. Mūsu ģimenē jau iepriekš bija bijusi žurciņa vārdā Peka. Tad gan vēl biju pavisam maza, tāpēc spilgtu atmiņu par šo žurciņu nebija. Atminējos vien to, cik viņai bija mīkstas austiņas, kā viņa skraidīja pa gultu un mīlēja pārkārtot savu būrīti, pārnēsājot papīrīšus no viena stūra uz otru. Šīs atmiņas un vēlme pamēģināt ko jaunu – līdz tam biju turējusi pāris kāmīšus – arī pamudināja izlūgties mammai žurku.

Diemžēl informācijas par šiem zvēriņiem tolaik – un patiesībā arī tagad – bija ārkārtīgi maz, un pat nojaust nevarēju, ka žurkas pieņemts turēt viena dzimuma grupās.

Toreiz biju galīgi "zaļa" žurkkopībā un pat nepratu atšķirt tēviņu no mātītes. Tā nu, vēloties iegādāties puikiņu, tiku pie meitenītes vārdā Čaka. Viņa bija melni balta – tā saucamā kapučžurciņa (melna galviņa un melna svītra pāri visai mugurai, sākot no galvas līdz astes pamatnei).

Pašas pirmās dienas kopā ar žurciņu bija visai interesantas, jo nācās konstatēt, ka tā ir daudz ātrāka, izveicīgāka un komunikablāka par iepriekš turētajiem kāmīšiem. Čaka bija ārkārtīgi gudra – pati bija iemācījusies savākt no ēdamtrauciņa izkritušos barības gabaliņus un salikt visu "smuki" atpakaļ. Viņas būrītī vienmēr valdīja liela kārtība.

Otrā žurciņa tika iegādāta, man nezinot. Kādā jaukā vakarā mamma, pārnākot no darba mājās, nolika priekšā savu somiņu, paziņojot: "Ver vaļā, iekšā ir žurciņa!" Protams, neticēju, taču sacītais izrādījās patiesība.

Mamma nebija varējusi paiet garām zooveikalā ieraudzītai simpātiskai žurciņai un iegādājusies to. Tā tiku pie savas otrās žurciņas – pilnīgi baltas meitenītes vārdā Sise (attēlā). Diemžēl, nezinot, kā abas žurkas iepazīstināt un saradināt, tās arī palika, katra dzīvojot savā būrītī. Laidu laukā pastaigāties pa gultu katru savā laikā.

- Vai rakstura ziņā žurciņas bija līdzīgas?

Čaka un Sise bija kā diena pret nakti! Ja Čaka nebija pārāk aktīva un vairāk laika izvēlējās pavadīt tieši būrītī, tad Sise varēja stundām šiverēt pa gultu, komunicēt un darīt arī dažādus nedarbus. Piemēram, neviena mājasdarbu pildīšana neiztika bez zīmuļu zagšanas un noprovēšanas uz zoba. (Smejas.)

Ja otrajai žurciņai garām zooveikalā nevarēja paiet mana mamma, tad trešajam – es pati. Toreiz gājām uz veikalu pilnīgi cita iemesla dēļ, un pat iedomāties nevarēju, ka tikšu pie trešās žurciņas. Taču, šķiet, tā bija lēmis liktenis.

Ejot garām zooveikalam, acīs iekrita melnbalts žurku puisītis, kurš bija jau diezgan liels. Kā ieraudzīju, tā nevarēju izmest no prāta. Tovakar mājās pārnācām bez žurkas, jo mamma nebija īsti pārliecināta, ka puisītis būs tikpat jauks kā meitenītes. Tāpēc pārnākusi atradu veselu kaudzi dažādu rakstu par atšķirībām starp žurku tēviņiem un mātītēm, lai parādītu mammai – visur rakstīts, ka tieši puisīši ir tie mīļākie un mierīgākie.

Tajā pašā vakarā izdevās pierunāt mammu žurkuli iegādāties. Aizrunājušas žurku puisīti uz nākamo dienu, iekārtojām būrīti, salikām visus aksesuārus. Jau mēģināju izdomāt kādu vārdiņu. Pirmajai žurciņai vārdu domāju labu laiku, līdz ''atnāca'' tas īstais – Čaka! Otrajai vārdiņu izdomāja mamma. Bet trešajai žurciņai vārds gluži kā nokrita no debesīm, vienkārši iešāvās prātā – Cipruss!

- Un, kāds salīdzinājumā ar žurku meitenēm bija žurku zēns Cipruss?

Cipruss bija kaut kas neatkārtojams un neaizmirstams. Jau pirmajās dienās pierādījās viss žurnālos rakstītais par žurku puiku mierīgumu, pat teiktu – slinkumu un mīļumu! Cipruss bija pirmā žurciņa, kuru pieradināju staigāt pa grīdu. Viņam varēja uzticēties uz visiem 100 procentiem. Zināju, ka viņš paliks istabā un nekur neielīdīs. Zināju, ka atnāks, kad saukšu.

Viņš varēja stundām vienkārši būt līdzās – gulēt blakus uz spilvena, nesteidzīgi staigāt pa istabu vai aukstajos ziemas vakaros sildīties pie sildītāja. Pat mēdzu viņu apsegt ar sedziņu.

Cipruss ilgi varēja gulēt uz muguriņas man rokās, ļaut glaudīt vēderiņu, kakliņu, "rociņas" – viņš to vienkārši dievināja! Ar viņu sapratu, ka par visiem 100% esmu žurku puiku fane, taču kopā būšanas laiks mums bija atvēlēts pavisam īss. Diemžēl. Precīzi tajā pašā datumā, kurā viņu ieraudzīju zooveikalā, tikai gadu vēlāk savu vislielāko mīļumu zaudēju – visticamāk, tā bija sirdstrieka…

Taču esmu ļoti pateicīga žurku dieviņam, ka tas notika ātri, un esmu bezgala pateicīga par šo gadu, kuru man bija tas gods pavadīt kopā ar savu vismīļāko četrkājaino draugu. Pēc Ciprisiņa bijušas gan citas žurkas, gan iegādāti suņi un kaķis, tomēr neviens līdz šai dienai nav ieņēmis manā sirdī Ciprusa vietu. Neviens.

- Tomēr žurciņas pēc Ciprusa tev vēl bija...

Kad nomira Cipruss, paliku bez nevienas žurciņas, jo paralēli arī bija "aizgājušas" Čaka un Sise, tāpēc steigšus meklēju jaunu žurku, kas aizpildītu tukšumu sirdī. Interneta sludinājumu servera "Ss.lv" žurku sadaļā atradu pasakaini skaistus žurku bēbukus kafijas ar piena jeb tā saucamajā "Amber" krāsā. Tā tiku pie žurku puisīša Bučas.

Un pavisam drīz arī tika adoptētas divas jau pieaugušas žurku māsiņas, ko arī atradu interneta sludinājumā – saimniekiem tās bija kļuvušas liekas. Tā bija pilnīgi jauna pieredze, jo žurku meitenītes bija pieaugušas un uzreiz divas kopā vienā būrī!

- Kā saradāt?

Žurciņas nebija turētas tajos labākajos apstākļos, pat nezināja savus vārdiņus. Atklājās, ka viena ir arī traumēta – šķībi turēja galviņu un bija akla. Nolēmu piešķirt abām jaunus vārdiņus, un nācās arī māsiņas atdalīt, jo viena, pilnīgi melnā, bija pieradināma, kamēr otra – aklā – jau bija paspējusi iekost. Sapratu, ka pieradināt žurciņu, kura, visticamāk, cietusi no cilvēka neuzmanības, būs ļoti grūti.

Melnā, kuru nosaucu par Nisu, bija ļoti liela augumā žurka, kura nodzīvoja ilgu un veselīgu mūžu. Viņu varēja droši ņemt rokās. Viņai patika uzmanība. Izmantojot kārumus, pat biju iemācījusi viņai triku – velties uz muguras. Otra māsiņa diemžēl sasirga ar piena dziedzeru audzējiem un nomira. Gluži tāpat kā pirmās žurciņas – Čaka un Sise.

Vēlāk sekoja pelēksbalts žurku puika Ciba, kurš kā vēlāk atklāju bija "husky" šķirnes žurciņa. Viņa raksturs bija līdzīgs Sises uzvedībai – arī ārkārtīgi aktīvs, zinātkārs un vienmēr kustībā.

Pēdējie žurku puiki bija Peksis un Šiko – pelēka un melna kapučžurciņa, brālīši. Zooveikalā ieraugot apburošos mazuļus, sākumā izvēlējos tikai vienu – Šiko, taču kaut kas lika atgriezties un paņemt tam kompāniju – Peksi, kuram, kā vēlāk izrādījās, bija nepareizs sakodiens, augšējie zobiņi auga uz vienu pusi, kamēr apakšējie mazliet slīpi vērsti uz otru pusi, kas liedza normāli sagremot barību, tāpēc arī iegādātās žurciņas svars nebija īsti pieņemams.

Ar Peksi katru mēnesi vajadzēja braukt uz vetklīniku, kur dakteris ar speciālām mazām knaiblītēm viņam ikreiz saīsināja zobiņus, nokniebjot tos, jo paši deldēties tie nespēja, taču žurku puisim katrs brauciens pie daktera pārnēsājamajā konteinerā bija pārāk liels stress.

Nācās pašām ar mammu apgūt šo zobiņu nokniebšanas mākslu. Pirmās reizēs tas bija tāds stress un bailes, un žurciņš jau arī nesēdēja mierā – spirinājās un rāvās brīvībā, nācās to ietīt dvielī un, maigi turot, atvērt lūpiņas, lai varētu zobiņiem nokniebt galiņus. Procedūra izrādījās vairāk grūta un stresaina mums nekā pašam Peksim.

- Kāda kopšana žurciņām ir nepieciešama? Ar ko tās baroji?

Savām žurciņām katrai būri iekārtoju pēc vienas shēmas – kāds plauktiņš, mājiņa, kur patverties, barības trauciņi, kāds graužamais gardums, ko iekarināt būra redelēs, minerālakmens un dzirdinātava, nekad nekā lieka nav bijis.

Sākumā kā pakaišus izmantoju presētās granulas un nedaudz siena, bet vēlāk, uzzinot, ka tās žurciņām ir galvenais grūti dziedējamo tulznu veidošanās iemesls, pārgāju uz parasto bezkrāsaino tualetes papīru bez aromāta un salvetēm, no kā žurciņas pašas sev izveidoja migas un zināja, ko un kā sakārtot pa savam.

Žurciņas baroju pārsvarā ar veikalos nopērkamajiem sausajiem maisījumiem, kas ir vajadzīgi, lai žurciņas varētu deldēt zobiņus un saņemt visu organismam vajadzīgo, taču devu arī pārtiku no cilvēku galda – biezpienu, vārītu oliņu, vārītu gaļiņu, augļus, dārzeņus un tādus īpašus kārumus kā jogurts (bez piedevām!) vai ķirbju sēkliņas, kas žurkām vienmēr ir topā.

Galvenais nosacījums – neko saldu, sāļu, nekādu garšvielu! Patiesībā to pašu varētu teikt par veselīgu ēdienkarti cilvēkam.

Žurciņu ēdināšana noteikti nav dārga, salīdzinot, piemēram, ar jūrascūciņām, kurām nepieciešams daudz vairāk zaļbarības.

- Vai ar žurciņām gadījušies kādi kuriozi?

Uzreiz nāk prātā viens ļoti smieklīgs kuriozs! Kādudien lielā uz zoba provētāja Sise staigāja pa gultu, kamēr pati biju "ierakusies" internetā. Tikai pēc kāda laika pamanīju, ka žurkas nekur uz gultas nav. Sapratu, ka palīdusi zem spilvena, un lūdzu mammai pārbaudīt, vai neko negrauž. Mamma nodomāja, ka neko briesmīgu jau noteikti nedara un nepārbaudīja.

Tikai pēc vairākiem maniem lūgumiem tomēr atvilka spilvenu malā, un… mēs abas ieraudzījām milzonīgu izgrauztu caurumu pārklājā. Pēc tās reizes Sises staigāšana pa gultu vienmēr tika stingri kontrolēta – ne sekundi bez uzmanības! Taču, jāsaka, viņai vienīgai piemita šāds niķis.

- Kādas veselības problēmas žurciņām ir tipiskas? Kādas ir bijušas tavējām?

No visām četrām žurku mātītēm, kas man ir bijušas, tikai viena nomira no vecuma, pārējās – no audzējiem. Tie lielākoties piemeklē tieši mātītes. Sisītei bija pamatīgs audzējs, kuru diemžēl nevarēja operēt, jo žurciņa nebūtu pārdzīvojusi narkozi, kā arī bija diezgan liela iespēja, ka audzējs var izaugt no jauna.

"Izvilkām" Sisīti līdz pēdējam, kamēr dzīvnieciņam bija dzīvesprieks – pēc tam nesām eitanazēt, lai nemokās. Žurku puiki parasti ir daudz veselāki un dzīvo ilgāk. Tādi dzīves ilgumu rekordi kā trīs un pat četri gadi pieder tieši žurku puišiem.

- Ja kāds apsver iespēju iegādāties dekoratīvo žurciņu, kas viņam par tām noteikti būtu jāzina?

Apsverot iegādi, noteikti jāpārdomā, vai būs pietiekami daudz laika dzīvnieciņam, jo žurka nav tas dzīvnieks, kuru var nobāzt būrī istabas tālākajā stūrī – viņai kontaktu ar saimnieku vajag gluži kā skābekli! Ja žurkai tas netiek sniegts, tā vienkārši nīkuļos būrī, grauzīs redeles, trokšņos un visbeidzot aptaukosies un kļūs agresīva.

Jāņem vērā, ka minimums jātur kopā divas žurkas. Viena dzimuma, citādi mātīte spēj dzemdēt katru mēnesi, ārkārtīgi bojājot sev veselību. Žurkas var kļūt grūsnas, sākot ar piekto dzīves nedēļu. 

Žurkām nepieciešams diezgan plašs būris, tajā jābūt vairākiem stāviem, mājiņām un pirktiem vai paša šūtiem guļamtīkliem, barības trauciņiem, dzirdinātavai un piemērotiem pakaišiem.

Lielākie tēriņi ir sākumā. Pats dārgākais ir būris – tā cena var būt 25 līdz 50 vai pat vairāk eiro atkarībā no izmēra.

Otra dārgākā lieta ir veterinārā aprūpe. Lai arī žurka augumā ir maza, tomēr, piemēram, operācijas cena nebūt nav maza, jo ārstam jāveic ārkārtīgi smalks darbs! Dakterim jābūt tiešām pieredzējušam speciālistam, lai ķertos operēt tik mazu dzīvnieciņu. Tas nav lēts prieks.