Deviņi populāri, bet nepatiesi mīti par suņiem

Šis, visticamāk, ir visizplatītākais mīts, kas saistīts ar suņu veselību. Cilvēki kādā brīdī ir izdarījuši secinājumu, ka mitrs un vēss deguns nozīmē, ka suns ir vesels, bet karsts un sauss liecina par veselības problēmām.

Kā radies šis mīts?

Šī mīta, tāpat kā daudzu citu, precīza izcelsme nav zināma, taču tā pamatā ir patiesības graudiņš. Agrāk diezgan izplatīta slimība bija suņu mēris, kura dēļ mīlulis visbiežāk gāja bojā. Viens no suņu mēra simptomiem ir hiperkeratoze jeb ādas sabiezēšana uz dzīvnieka deguna un ķepu spilventiņiem. Hiperkeratozes ietekmē suņa deguns un spilventiņi kļuva cieti un sausi.

Agrāk, kad suņu mēris bija biežāk sastopams, mitru un vēsu degunu tiešām uzskatīja par labu zīmi, kas liecina, ka suns nav inficējies ar nāvējošo vīrusu. Lai gan arī mūsdienās suņi mēdz saslimt ar mēri, pateicoties vakcinācijai, tā ir visai reta kaite.

Fakti

Deguna temperatūra un mitruma līmenis tomēr nav pazīmes, pēc kurām vien var izdarīt kaut kādus secinājumus par suņa veselības stāvokli. Četrkājainā drauga deguns bieži ir sauss un silts, kad viņš ir tikko pamodies, un tas ir pilnīgi normāli. Tāpat – pēc aktīvas skraidīšanas. Tomēr, ja suņa deguns pastāvīgi ir ne tikai sauss, bet arī tā āda ir sabiezējusi, sasprēgājusi vai klāta ar krevelēm, tas gan var liecināt par kādu veselības traucējumu. Ja suņa deguna izskats ir mainījies ne uz to labāko pusi, ieteicams konsultēties ar veterinārārstu.

Ļoti iespējams, ka ko tādu esi dzirdējis, kad biji bērns un suns nolaizīja muti vai pagaršoja maizīti, ko tobrīd ēdi. "Neuztraucies! Vai tad nezināji, ka suņa mute ir tīrāka par tavējo?!" teica mamma vai kāds cits pieaugušais.

Kā radies šis mīts?

Pieņēmums, ka suņa mute ir ļoti tīra, visticamāk, radies, jo suņi bieži laiza savas brūces un tā iespaidā tās ātrāk dzīst. Patiesībā brūce laizīšanas ietekmē sadzīst ātrāk tāpēc, ka suns ar savu raupjo mēli noberž atmirušos audus un stimulē asinsriti, attīrot brūci līdzīgi kā ķirurgs.

Tomēr tas, ka suns laiza ievainojumu, dažreiz nodara vairāk slikta nekā laba, jo viņš ar mēli var ienest tajā baktērijas un/ vai sakairināt šo zonu. Visticamāk, tas, kas izdomāja šo mītu, nebija pamanījis, ka ne visas brūces suņiem sadzīst tik ātri un labi par spīti cītīgai "apmazgāšanai" ar mēli.

Fakti

Patiesībā suņa mutē ir ļoti daudz mikrobu, nemaz nerunājot par citām riebīgām lietām. Ko tik suņi nemēdz uzlaizīt no zemes, apēst no kaut kur atrastiem atkritumiem. Turklāt viņiem zobi visbiežāk tiek tīrīti daudz retāk nekā cilvēkiem vai pat nemaz, kā ietekmē mutes dobumā savairojas gan baktērijas, gan zobakmens, par ko parasti vēstī ne pārāk patīkama elpa. Īsāk sakot, baktēriju suņa mutē ir vairāk, nekā tu gribētu iedomāties.

Labā ziņa ir tāda, ka parasti šīs baktērijas ir specifiskas suņiem un cilvēkiem nekādu ļaunumu nodarīt nevar. Būtībā, ja rūpējies par sava mīluļa veselību, regulāri attārpo un vakcinē viņu, par baktērijām viņa mutē nav īpaši jāuztraucas. Ja vēl rūpējies par mīluļa zobu higiēnu, regulāri tos tīrot, vari dzīvot bez bēdu – suņa "buča" nekādu ļaunumu nodarīt nevar! Cita lieta, ka dot laizīt sunim savas brūces vai ēst no viena šķīvja gan nevajadzētu!

Agrāk uzskatīja, ka suņi visu redz melnu vai baltu (izšķirot arī pelēkos toņus). Patiesībā daudzi joprojām ir pārliecināti, ka tā ir.

Kā radies šis mīts?

Šī mīta izcelsme ir saistāma ar zinātnes pirmsākumiem. Varētu būt, ka zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka suņi visu redz melnbaltu, pirms līdz galam bija izpratuši suņa acs uzbūvi (un, ļoti iespējams, arī cilvēka acs uzbūvi) un gaismjutīgo šūnu funkcionēšanu.

Fakti

Suņi spēj izšķirt krāsas, bet ne tā kā cilvēki. Zinātnieki, balstoties uz gaismjutīgo šūnu veidiem suņa acs tīklenē, secinājuši, ka ķepaiņi labāk krāsu spektra zilo daļu. Suņi, visticamāk, redz līdzīgi kā cilvēks ar sarkanās un zaļās krāsas aklumu (daltonisma paveids), tomēr ne tieši tāpat. Uzskata, ka suņi redz zilu, zaļgandzeltenu, dzeltenu krāsu un dažādus pelēkos toņus.

Skaidrs, ka suns, visticamāk, izvemsies, ja būs saēdies daudz zāles. Tomēr tas nenozīmē, ka suņi ēd zāli, lai izraisītu vemšanu, vai ka zāles ēšana liecina par kādu veselības problēmu.

Kā radies šis mīts?

Šis mīts, visticamāk, radies kā nepareizs suņu saimnieku pieņēmums. Cilvēki ir novērojuši, ka viņu suņi vemj pēc zāles ēšanas. Pieņēmuši, ka suņi intensīvi ēd zāli, kad sācis streikot vēders, lai izraisītu vemšanu, iztukšojot vēderu un veicinot atveseļošanos. Patiesībā tas ir diezgan tālu no patiesības.

Fakti

Kāpēc tad suņi īsti ēd zāli? Visticamāk, tādēļ, ka viņiem tas vienkārši patīk. Ja kuņģī nokļūst pietiekami daudz zāles, tā var izraisīt kairinājumu, kā ietekmē suns bieži vien sāk vemt. Daļa ekspertu uzskata, ka suņu tieksme ēst zāli sakņojas senos laikos, kad suņi dzīvoja savvaļā un labprāt notiesāja arī medījuma kuņģa saturu (lielākoties lapas vai zāli). Lai kāds būtu iemesls, tas sunim ir absolūti nekaitīgi, ja vien zāle nav apsmidzināta ar kādām ķimikālijām.

Tomēr, ja zāles ēšana kombinējas ar hronisku vemšanu, vēlams suni vismaz kādu laiku pie tās nelaist un atrādīties veterinārārstam, jo tas var liecināt par kuņģa iekaisumu vai kādu citu kaiti.

Apgalvot, ka gadu vecam sunim cilvēka gados ir septiņi, ir visai absurdi, ja ņem vērā, ka suņi var radīt pēcnācējus vēl pirms gada vecuma. Turklāt tas nozīmētu, ka 15 gadus vecam sunim cilvēka gados ir 105 gadi. Daudzi suņi nodzīvo līdz šādam vecumam, joprojām esot veseli un aktīvi (katrā ziņā viņus nevar salīdzināt ar cilvēkiem, kuri pārsnieguši 100 gadu vecumu).

Kā radies šis mīts?

Visticamāk, kāds vienkārši pretstatīja vidējo cilvēka mūža ilgumu vidējam suņa mūža ilgumam un izrēķināja, cik cilvēka gadu atbilst vienam suņa gadam. Tas tomēr ir pārāk vienkāršots paņēmiens, kā pielīdzināt suņa vecumu cilvēka vecumam.

Fakti

Ir acīmredzams, ka suņi nobriest un noveco ātrāk nekā cilvēki. Šis temps ir krietni ātrāks suņa dzīves sākumposmā, taču pēc tam pamazām palēninās. Piemēram, gadu vecs suns būtībā ir kā pusaudzis, bet astoņus gadus vecs – kā sieviete pusmūžā (otrajā gadījumā tas ir pat tuvu septiņu gadu teorijai, bet pirmajā – it nemaz).

Taču vēl svarīgāk ir tas, ka suņa lielumam un šķirnei ir liela saistība ar viņa novecošanas ātrumu un mūža ilgumu. Daudzu mazo šķirņu pārstāvji dzīvo līdz 15 vai pat 20 gadiem, kamēr lielo šķirņu pārstāvji sasniedz vien 7–10 gadu vecumu. Lai cik dīvaini tas šķistu, lielo šķirņu suņi parasti nobriest vēlāk nekā vidēja auguma suņi, neraugoties uz to īso mūža ilgumu.

Mēdz teikt: "Vecam sunim nevar iemācīt jaunus trikus." Dažreiz šo teicienu mēdz attiecināt arī uz cilvēkiem, kuriem krietni pāri pusmūžam (parasti saistībā ar stūrgalvību). Zināms, ka cilvēki var mācīties arī mūža nogalē, bet bieži vien viņi to vienkārši nevēlas. Līdzīgi ir ar suņiem.

Kā radies šis mīts?

Visticamāk, cilvēki ievēroja, ka, kļūstot vecākiem, suņi ir mazāk ieinteresēti mesties jaunās aktivitātēs vai apgūt ko jaunu. Šo teicienu mēdz attiecināt uz cilvēkiem, kuriem ir "ierūsējuši" uzskati.

Fakti

Lai gan varētu nebūt viegli iemācīt kaut ko jaunu vecam sunim, tas ir izdarāms. Reizēm bez ievērības tiek atstāts fakts, ka ar vecumu mainās suņa uztveres spējas. Ļoti iespējams, četrkājainais seniors vairs nedzird un neredz tik labi kā savulaik. Vēl arī viņam, visticamāk, vairs nav tik daudz enerģijas kā jaunam sunim.

Trenējot vecu suni, sākumā nepieciešams pievērst viņa uzmanību. Tāpat jāapsver, vai konkrētā aktivitāte sunim nenozīmēs pārāk lielu fizisko slodzi. Suņa interesi iespējams uzturēt, ņemot talkā viņa iemīļotās rotaļlietas vai našķus.

Ņem gan vērā, ka daļai suņu, sasniedzot ļoti solīdu vecumu, var rasties uztveres un domāšanas traucējumi, kas tiešām var traucēt ķepainim apgūt ko jaunu.

Šis nepareizais uzskats, kas ir ļoti izplatīts, var novest pie negaidīta suņa kodiena. Jā, suņi visbiežāk luncina asti, kad ir priecīgi, taču luncināšanai var būt arī citi iemesli.

Kā radies šis mīts?

Priecīgu, spīdošām acīm, lēkājot no sajūsmas un luncinot asti, – tādu mēs vislabprātāk redzam savu četrkājaino mīluli. Astes luncināšana tiek uzskatīta par galveno pazīmi, ka suns ir priecīgs, tik sen, ka ir grūti pateikt, kā šis mīts īsti ir radies. Tas ir balstīts patiesībā, tomēr vispārinājums.

Fakti

Suņa ķermeņa valodas iztulkošana reizēm var būt visai sarežģīta. Astes kustināšana ir tikai viens no veidiem, kā suns komunicē. Lai gan tā ir vistīrākā patiesība, ka astes luncināšana bieži norāda uz to, ka suns jūtas laimīgs, tā var būt arī zīme, ka suns jūt bailes vai satraukumu, kas bieži vien ir agresijas priekšvēstneši.

Lai izprastu suņa noskaņojumu, nepieciešams pievērst uzmanību ne tikai tam, ko "stāsta" aste, bet visa ķermeņa valodai.

Ir vai nav nepieciešams kastrēt vai sterilizēt mīluli – tas joprojām ir viens no lielākajiem domstarpību avotiem suņu saimnieku vidū, un minētais apgalvojums bieži tiek izmantots kā pretarguments kastrācijai un sterilizācijai. Patiesībā nav iemesla, kādēļ kucei būtu jālaiž pasaulē mazuļi pirms sterilizācijas.

Kastrēt vai sterilizēt mīluli parasti iesaka, lai mazinātu iespēju, ka pasaulē nāk nevienam nevajadzīgi kucēni, kuru jau tā patversmēs netrūkst. Otrs iemesls – pēc šīm procedūrām gan suns, gan kuce kļūst mierīgāki un nosvērtāki.

Kā radies šis mīts?

Nav zināms, kā radies šis mīts, taču daudzi suņu saimnieki ir pārliecināti, ka kucīte noteikti piedzīvos skumjas un nepiepildītības sajūtu, ja kaut reizi nebūs īstenojusies kā māte. Tā nav patiesība, toties ir lielisks antropomorfisma piemērs jeb cilvēkam raksturīgu īpašību un vēlmju piedēvēšana dzīvniekam. Daudzi arī uzskata, ka laist pasaulē mazuļus nāk par labu kuces veselībai.

Fakti

Suņi nav cilvēki un nedomā kā mēs. Kucīte nejutīs tukšumu tādēļ, ka viņai nekad nav bijuši mazuļi. Patiesībā dažas kuces pat nespēj būt labas mātes.

Ja tev ir šķirnes kucīte, jāņem vērā, ka tikšana pie kucēniem un to izaudzināšana būs smags darbs, kas prasa gan laiku, gan naudu. Ja vēlies kucēnus ar labiem ciltsrakstiem, jāpiedalās izstādēs, jāpelna tituli un apbalvojumi, lai varētu atrast piemērotu tēti un viņa saimnieki būtu ieinteresēti suņus sapārot.

Nav zinātnisku pierādījumu, ka pirmā meklēšanās laika sagaidīšana un (vai) kucēnu laišana pasaulē dod jelkādu labumu kuces veselībai. Patiesībā tas, ka kuce piedzīvojusi meklēšanās periodu un (vai) dzemdējusi kucēnus, pirms tikusi sterilizēta, tieši otrādi palielina risku, ka nākotnē var būt nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.

Ir dažādi viedokļi par to, vai vajadzētu ar suni spēlēt virves vilkšanu. Daži novērojuši, ka tā sunī pamodina agresiju un dominējošu uzvedību. Patiesība ir gluži pretēja.

Kā radies šis mīts?

Cilvēki gluži vienkārši ir pamanījuši, ka aizraujoties ar spēli, suns sāk rūkt un uztvert cīkstēšanos par virvi ļoti nopietni. Kādam radies iespaids, ka šāda nodarbe attīsta sunī agresivitāti.

Fakti

Daudziem suņiem tiešām patīk vilkt virvi, un tur nav nekā slikta. Tā ir veselīga iespēja izpaust jebkurā sunī mītošo plēsoņas dabu un lielisks ķermeņa un prāta treniņš. Šī spēle arī ir labs veids, kā stiprināt pieķeršanos starp suni un saimnieku.

Daudzi suņu treneri ir secinājuši, ka virves vilkšana patiesībā mazina agresīvu un dominējošu uzvedību suņiem, jo ļauj to izpaust spēles laikā.

Daži eksperti uzskata, ka saimniekam vienmēr jābūt spēles uzvarētājam, kamēr citi ir pārliecināti, ka vienmēr jāļauj triumfēt sunim. Visticamāk, tas ir atkarīgs no suņa.

Uzvara spēlē paaugstina suņa pašpārliecinātību, savukārt zaudējums to var pazemināt. Ja sunim nav uzvedības problēmu, var pieļaut gan zaudējumus, gan uzvaras. Ja neesi drošs, kā rīkoties, konsultējies ar kinologu vai zoopsihologu. Viens gan ir skaidrs: ja suņa zobi aizskar tavu miesu, spēle vismaz uz laiku jāpārtrauc, lai suns saprot, ka kas tāds nav pieļaujams.