Neatstāj suni vienu automašīnā! Pat 15 minūtes var būt liktenīgas

Cilvēki nereti spriež – atstāšu suni automašīnā, jo veikalā taču būšu vien 10–15 minūtes. Viņam taču nekas pa tik īsu laika sprīdi notikt nevar! Patiesībā var gan notikt! Reizēm pietiek ar nieka 10 minūtēm, lai suņa organisms izjustu pārkaršanas sekas.

Problēma ir tāda, ka stāvošā automašīnā, pat ja tā ir novietota koka paēnā, karstā dienā izveidojas siltumnīcas efekts. Arī nedaudz pavērti logi situāciju būtiski neuzlabo, skaidro dakteris Gasanhanovs.

Hipertermija jeb spēcīga organisma pārkaršana rada pārmērīgu slodzi gan plaušām, gan sirdij, kas to gluži vienkārši var neizturēt.

Suņiem liels karstums ir pat bīstamāks nekā mums, jo viņi nesvīst. Cilvēkiem svīšana ir termoregulācijas mehānisms, kas ļauj pazemināt ķermeņa temperatūru. Vienīgais veids, kā suns var pats mazināt ķermeņa temperatūru, ir elsojot. Paātrināta un sekla elšana ar izkārtu mēli, starp citu, ir pirmā pazīme, kas liecina – sunim ir pārāk karsti.

Suns var tikt pie hipertermijas, arī kādu pusstundu paskraidot saules svelmē. Ja metīsi sunim kociņu, viņš, visticamāk, skries pēc tā kā traks, kaut termometra stabiņš būs pakāpies krietni virs 30°C, jo pats nespēj saprast, ka tā sev var nodarīt kaitējumu. Dzīvnieka vietā jādomā saimniekam, nemudinot suni uz fiziskajām aktivitātēm, ja ārā ir karsts.

Īpaši uzmanīgiem svelmainās dienās jābūt plakanpurna suņu (buldogu, mopšu, pekiniešu un bokseru) saimniekiem, jo deguna uzbūves īpatnību dēļ tiem pārkaršanas risks ir lielāks. Jāsargā arī garspalvaini un melni suņi.

Lai pasargātu mīluli no pārkaršanas, viņam karstā laikā biežāk jāpiedāvā padzerties ūdens. Arī, ja dodaties ārpus mājas, nevajadzētu aizmirst paņemt līdzi ūdens pudeli un mīluļa bļodiņu, no kuras viņam padzerties.

Karstā laikā jācenšas ar četrkājaino draugu vairāk uzturēties ēnainās vietās un telpās, kur ir vēsāks.

Par vieglu pārkaršanu liecina ne tikai paātrināta un sekla elsošana, bet arī bāla vai tieši pretēji stipri piesarkusi (bordosarkana) mēle. Dzīvnieka siekalas kļūst biezas. Ja manāt šādas pazīmes, pēc iespējas ātrāk nogādājiet suni vēsā vietā un piedāvājiet padzerties vēsu (bet ne aukstu!) ūdeni. Parasti ar to ir gana, lai dzīvnieks atgūtos. Varat arī samērcēt vēsā ūdenī dvieļus un aptīt ap suņa galvu un ķepām.

Smagos pārkaršanas gadījumos suns kļūst gurdens, ar acīm slikti seko kustīgiem priekšmetiem un vāji reaģē uz komandām. Īpaši smagos gadījumos sunim iestājas ģībonis vai pat koma. Tad ir svarīgi pēc iespējas ātrāk meklēt veterinārārsta palīdzību.

Pārkaršanas laikā atkarībā no suņa individuālajām īpatnībām viņa asinsvadi vai nu paplašinās (mēle kļūst bāla) vai sašaurinās (mēle – bordosarkana). Jebkurā gadījumā tas nozīmē nepietiekamu skābekļa un barības vielu piegādi orgāniem un audiem. Pirmajā gadījumā tas notiek asinsvadu diametra sašaurināšanās dēļ, bet otrajā – arteriālā spiediena samazināšanās ietekmē. Cieš sirds muskulis, un krītas tā spēja darboties.

Parasti mazinās sirds saraušanās biežums, bet dažreiz ir novērojama arī tahikardija (paātrināta sirdsdarbība), taču tad strauji krītas sirds muskuļa saraušanās amplitūda. Jebkurā gadījumā sirds nespēj darboties ar pietiekamu jaudu.

Izveidojas apburtais aplis: sirds muskuļa apgāde ar skābekli pasliktinās, tādēļ tas darbojas aizvien švakāk un aizvien sliktāk var nodrošināt skābekļa un barības vielu piegādi. Smagos gadījumos tas noved pie akūtas sirds nepietiekamības un dzīvnieka nāves.

Skābekļa trūkuma ietekmē, protams, cieš arī citi orgāni. Īpaši jutīgas pret skābekļa badu ir galvas smadzeņu šūnas.

Pārkarsušam sunim ir svarīgi dot vēsu, nevis aukstu ūdeni, jo pārāk strauja atdzišana var izraisīt asinsvadu sašaurināšanos un vēl vairāk pasliktināt stāvokli.