Jauns dārza celiņš - padomi, kā izplānot un ērti izveidot

Jaunus atzarus visbiežāk veido no jau esošā, centrālā un platākā ceļa. Ieteicams padomāt par to, kuras dārza zonas apmeklēs biežāk un lielāks skaits cilvēku – no tā atkarīgs, cik izturīgs materiāls jāizvēlas un cik plats celiņš jāieplāno (optimālais platums 1,5 m). Lai celiņš labi iederētos dārza ainavā, to vēlams saskaņot ar stādījumu formu. Svarīgi arī, kāda ainava paveras, ejot pa celiņu dārza dziļumā – taisns ceļš ļaus pārredzēt plašāku apkārtni, bet līkumota taka piemērota tiem, kam patīk omulīgi dārza stūrīši. Celiņu izveidi ietekmēs arī dārza reljefs un grunts stāvoklis.

Izvietojumam jābūt vienkāršam un ērtam. Celiņu virsma nedrīkst būt slidena un nelīdzena. Vakaros ērtāk un drošāk pārvietoties pa apgaismotu ceļu, tāpēc vienlaikus ar celiņa ierīkošanu ieteicams padomāt arī par tā apgaismojumu.

Var izvēlēties gan cietu, gan uzberamu materiālu, bet, lai celiņš labi izskatītos, priekšroku vēlams dot kādam no tiem materiāliem, kas jau lietoti mājas apdarē vai dārzā. Cietais segums noteikti nepieciešams galvenajam ceļam. Betons, betona plāksnes, akmens, akmens flīzes, bruģis, klinkers – tie ir materiāli, kas izturēs lielo noslogotību, kāda raksturīga piebraucamajam ceļam un garāžas apkārtnei.

Mazākiem celiņiem, kas ved uz attālākām dārza zonām, var izmantot arī mīkstos segumus – rupju smilti, granti, koka šķeldu, kas apstrādāta pret pūšanu, šķembas, pat īpaši iesētu zāli, kas veidos akurātu taciņu. Jārēķinās, ka beramajiem materiāliem virsējo kārtu nepieciešams sezonāli atjaunot, jo tā laika gaitā tiek aizpūsta vai aizskalota. Lai apvienotu seguma funkcionalitāti ar iedomāto noskaņu, labs variants ir dažādu materiālu imitācija, piemēram, mākslīgais akmens, kas imitē koku, bruģi vai ķieģeļus.

Kad sagatavota celiņam atbilstoša tranšeja, virs smilšu pamatnes ieteicams klāt ģeotekstilu, kas neļauj celiņam nosēsties un ieaugt tajā dārza augu saknēm. Turklāt tas nepūst, uz tā neveidojas pelējums un sēnītes. Īpaši svarīgi ģeotekstilu lietot irdenā gruntī. Izmantotā materiāla biezums atkarīgs no celiņa noslogotības pakāpes.
Paredzot klāt cietu materiālu, ievēro grunts īpatnības. Ja tā ir cieta un noturīga, tad vispirms izrok tranšeju, noblietē, izklāj ģeotekstilu, virs kura izlīdzina šķembu kārtu, iestrādā ūdens noteci un atkal uzklāj ģeotekstilu. Pēc tam uzber smiltis, ko sablietē zem ūdens spiediena, bet gar malām nostiprina barjeras. Savukārt problemātiskai gruntij var būt nepieciešams papildu 5 cm smilšu spilvens, ko uzber uz ģeotekstila. Bet pēc šķembu izlīdzināšanas virsū lej smilšu – cementa maisījumu, ko vēl papildus var armēt ar metāla sietu.

Liekot mīksto materiālu, tas jāber plānās kārtās, katru kārtu noblietējot ar veltni vai blietētāju. Sākumā tranšeju pieber ar granti 10 cm biezumā, pēc tam klāj 15 cm biezu augsnes slāni. Var izmantot arī māla un smilšu maisījumu attiecībā 30 pret 70. Tikai tad tas jānostiprina ar ģeotekstilu, jāizveido slīpums un jānorobežo malas. Virspusē klāj uzberamo materiālu.

Koka celiņam pamatnē izveido 25 līdz 30 cm biezu, vairākās kārtās klātu un noblietētu smilšu slāni, pēc tam pārber ar granti vai šķembām. Virspusē klāj koka dēļus, brusas, dārza flīzītes vai koka bruģi.

Ja izmantots mīkstais segums, tad noteikti. Apmales ne tikai piešķirs celiņam kārtīgāku izskatu, bet arī traucēs tam deformēties. Var izmantot ķieģeļus, flīzes, metālu vai plastmasu. Arī lietoti materiāli, kas lauku sētā nav retums, var kalpot par dekoratīvu apmali – piemēram, veci jumta dakstiņi, koka brusas, flīžu atlikumi utt.

Augi gar celiņu un taciņu malām var būtiski uzlabot to izskatu. Piemēram, zemi, ložņājoši augi nomaskēs neglītus stūrus vai pārāk pareizu iespaidu, piešķirot dabiskumu. Savukārt smaržojošas vasaras puķes vai ziemcietes aicinās pa taciņu pārvietoties biežāk, jo allaž pavadīs ar patīkamu smaržu. Šim nolūkam piemēroti dažādi ārstniecības augi, tējas, lavandas, neļķītes, alises. Ja negribas stādījumiem veltīt pārāk daudz laika, gar celiņu malām var izvietot arī puķu kastes, dažādus kašpo. Starp akmeņiem var iesēt graudzāles, sūnu, ceļmallapas, auzeni, borētas, ložņu cekuliņu, saulrozītes u. c.