Kāpēc suns gaudo? Arī tad, kad dzird sirēnu vai tevi dziedam

Daži suņi kauc, un normālos apstākļos tas nerada problēmu. Bet, ja gaudošana kļūst pārāk bieža un ilgstoša, ir atbilstoši jārīkojas, lai gan tavs suns, gan kaimiņi būtu laimīgi.

Kaukšana ir sazināšanās un atkalapvienošanās sauciens bara locekļiem. Suns kauc, lai pievērstu sev uzmanību, ierosinot sazināties vai atbildot uz cita suņa gaudošanu: "Es esmu šeit! Kur esi tu?"

Reizēm suņi kauc, dzirdot avārijas signālu vai mūzikas instrumenta spēlēšanu. Viņi gluži vienkārši instinktīvi reaģē uz dzirdētās skaņas toni.

Ja suns kauc, tas var liecināt par vientulību, biedriskumu, vajadzību sazināties vai satraukumu. Šī skaņa ir daļa no suņa valodas. Tā ļauj labāk izprast suņa uzvedības iemeslus.

Cilvēks sava suņa acīs ir viņa bara loceklis, tāpēc tad, kad esat šķirti, mīlulis var gaudot, mēģinot ar tevi sazināties.

Kaukšana var būt vientuļa suņa sauciens, meklējot savu baru, tomēr, par spīti žēlabainajai skaņai, ar kaukšanu suns var izpaust arī savu priecīgo satraukumu par kādu atradumu; it sevišķi tas attiecas uz medību suņiem. Piemēram, bīgls tika speciāli audzēts tā, lai veicinātu kaukšanu, kuru izmantoja kā skaņas signālu. Bīgla pienākums bija skriet pakaļ medījumam pa priekšu medniekiem un kaukt, lai palīdzētu medniekiem viņam sekot.

Dažu šķirņu medību suņiem kaukšana joprojām ir raksturīga, bet, tāpat kā visas citas valodas, tā bijusi pakļauta attīstībai un tagad nozīmē vienkārši: "Es esmu šeit, nāc šurp!" Lai gan sunim neseko mednieki zirga mugurā, kaukšana ir saglabājusies kā metode, lai darītu zināmu savu atrašanās vietu.

Ir arī darba suņi, piemēram, Sibīrijas haskijs, kuri rej maz, bet kuriem piemīt tieksme gaudot. To var labi saprast, jo šie suņi ir pieraduši uzturēties barā un sākotnēji tika audzēti lielu attālumu veikšanai, tāpēc viņiem bija vajadzīgs veids, kā sazināties ar citiem bara locekļiem, kuri varēja būt izklīduši plašā teritorijā.

Daudzi suņi kauc instinktīvi. Tas ir mantojums no viņu priekštečiem – vilkiem –, kuri, domājams, gaudo dažādu iemeslu dēļ: lai sazinātos ar saviem bara locekļiem tāpat, kā to dara suņi, lai nostiprinātu biedriskumu bara ietvaros un lai apmulsinātu sāncenšu barus, jo tad, ja bara vilki gaudo visi kopā, gaudošanas skaļums, mainīgais tonis un augstums rada grūtības noteikt bara locekļu skaitu.

Kādās situācijās tavam sunim ir tieksme kaukt? Ja sūdzas tavi kaimiņi, tad viņš, visticamāk, to dara, kad neesi mājās. Šādā situācijā stāvokli var uzlabot, nodrošinot sunim kompanjonu – mājdzīvnieku, laika kavētāju vai suņa vedēju pastaigās, kas var būt, piemēram, kāds ar darbiem ne pārāk noslogots radinieks vai kaimiņš.

Kad ilgu laika periodu paliek viens, suns gaudojot "saka": "Es esmu šeit! Kur esi tu?" Daži suņi kauc, kad dzird sirēnu vai citu augstu skaņu vai arī atbild cita suņa gaudošanai.

Citi suņi savukārt kauc, kad dzird, ka viņu bara locekļi cilvēki dzied, – tas ir līdzīgi kā vilkiem, kuri apvienojas gaudojošā korī. Tādā veidā suns piebiedrojas savam baram un izrāda, ka ir tam piederīgs. Šajos gadījumos kaukšana parasti nav problēma, jo suns apklust, tiklīdz vairs nedzird rosinošo skaņu.

Ja sunim piemīt tendence kaukt laiku pa laikam, tiklīdz viņš sāk to darīt, novirziet viņa uzmanību uz kaut ko citu vai arī iemāciet viņu paklausīt pavēlei "Klusu!". Tomēr pilnīgi izskaust suņa vēlmi gaudot nav iespējams un nav arī vajadzīgs.

Dažiem suņiem melodiska kaukšana ir gluži dabiska un mērenās devās daudzu suņu saimnieku ausīs skan kā mūzika.

Atkarībā no laikapstākļiem gaudošanu var sadzirdēt kilometriem tālu. Vilku baros tas ir veids, kā paziņot par savu atrašanās vietu citiem bara locekļiem, kuri medību laikā var būt izklīduši.

Vilki gaudošanu izmanto arī kā brīdinājumu, lai citu vilku baru locekļi zaudētu drosmi un nenāktu viņu teritorijā. Uz šo signālu no liela attāluma atbild citi vilki.

Gaudošana ir lietderīga arī tādēļ, ka ikviena vilka kaucienu iespējams individuāli atpazīt, tāpēc, ja vientuļš vilks sūta signālu savam baram, bet kā atbildi sadzird nepazīstamu gaudošanu, viņš saprot, ka tajā teritorijā, no kurienes nāk nepazīstamās skaņas, viņam labāk nerādīties.

Raksta tapšanā izmantota Heteres Danfijas "Suņumīļa rokasgrāmata" ("Zvaigzne ABC")