Aicinājām uz sarunu basenži audzētavas "Amulet Heart" saimnieci Inu Rabkeviču, lai pastāsta, kā sākās viņas aizraušanās ar šiem neparastajiem suņiem, kur slēpjas to šarms un, kas jāzina, pirms basendži iegādāties.
- Kā sākās jūsu aizraušanās ar basenži?
Gandrīz pirms desmit gadiem, laikā, kad man vēl bija smuks dobermaņu puika vārdā Grāfs Cirkonis no Demetras, sāku pievērst uzmanību basendži šķirnei. Toreiz vēl tikai pētīju šķirni, bet man ļoti patika mazo suņu simpātiskais purniņš ar krunciņām pierē un spicajām austiņām, basendži staltā un graciozā stāja. Biju redzējusi gan tikai šo suņu bildītes internetā, tāpēc tāda īsta priekšstata par šo šķirni man nebija.
Ar basenži audzēšanu tolaik (arī pašlaik) aktīvi nodarbojās Margarita Grišanova. Viņas vecākajai basenži meitenei jau ir 14 gadu, bet viņa joprojām ir diezgan aktīva.
Kad mans dobermanis, nodzīvojis deviņus gadus, devās uz citiem medību laukiem, ģimenē nolēmām, ka suņa mūsu mājās vairs nebūs, jo atvadīties no mūsu ģimenes locekļa bija ļoti grūti, sagatavoties mīluļa aiziešanai vienkārši nav iespējams. Bet laiks iet un viss mainās. Ja pirms četriem gadiem man kāds teiktu, ka man būs trīs suņi, es tam, protams, neticētu.
- Kā pie jums nonāca pirmais basendži, un kas šajā sunī bija tāds, kas jūs pamudināja ķerties pie šīs šķirnes suņu audzēšanas?
Aptuveni pusgadu pēc mūsu mīluļa aiziešanas mēs ar vīru tomēr sapratām, ka bez suņa dzīvot gluži vienkārši nevaram. Sazinājos ar Annu Čeiču - Sultāni, kurai bija trīs basendži kucēni – rudas meitenītes, un sarunāju braukt raudzībās.
Pirmā no basendži mūsu dzīve un sirdī ienāca mazā, jaukā "lapsiņa" Redži (dokumentos – Deep In My Heart Wild Child). Bērnībā basendži ir ārkārtīgi aktīvi. It īpaši, kad ir zobu maiņas periods, ļoti noder mākslīgie kauliņi, kā arī daudz graužamu spēļmantiņu.
Mūsu Redži bija ļoti aktīva, un prasīja ārkārtīgi daudz uzmanības. Vēloties, lai viņai būtu jautrāk un nenāktos garlaikoties, kad Redži bija četri mēneši, noskatījām viņai draugu – deviņus mēnešu veco, melnbalto Šedovu (Shadow, pilnā vārdā – Cristal Javelin Nightshadow).
Aizbraucām raudzībās kopā ar Redži. Jau pirmajās minūtēs Redži paņēma Šadovu ar zobiem aiz skausta un sāka vilkt uz savu pusi, bet suņu puika vienkārši padevās – mēs sapratām, ka viņi ar laiku būs labs pāris. (Smejas.) Basendži vēl viena īpatnība ir tāda, ka viņiem tieši kuces ir vadones, puiši tām pakļaujas.
Vēl viens iemesls, kāpēc paņēmām otru suni: mums teica, ka ar diviem būs vieglāk. Sākumā gan bija liela neticība, tomēr izrādījās, ka tā patiešām ir. Ja ir divi basendži, viņi spēlējas savā starpā un vairs tik ļoti neprasa saimnieka uzmanību. Turklāt Āfrikā šie suņi dzīvo barā, tādēļ viņi emocionāli jūtas labāk un drošāk, ja ir vismaz divi.
Bet vispār, ja cilvēks iegādājas vienu basendži, ar laiku viņš 99,9% gadījumu paņem arī otru, jo viņi ir tik forši un nekad neliekas, ka viņu būtu par daudz.
Pēc laika sāku padziļinātāk interesēties par šo šķirni un nolēmu saistīt savu dzīvi ar kinoloģiju. Uzzināju, ka Latvijas Kinoloģiskajā federācijā (LKF) ik gadu ir iespēja apgūt mācību programmu "Kinoloģijas pamati", kur stāsta par suņu selekciju, anatomiju, ģenētiku, psiholoģiju, uzvedību, apmācību, veselību, barošanu, īsāk sakot visu, kas saistīts ar tavu četrkājaino draugu. Veiksmīgi pabeidzu šos deviņus mēnešus ilgos kursus.
Šajā laikā sadraudzējos ar kursa biedriem, ļoti dažādu šķirņu suņu saimniekiem, ar kuriem vēl joprojām dalāmies pieredzē gan par panākumiem, gan problēmām un vienkārši atpūšamies kopā.
Laikā, kad mācījos, noskatīju vēl vienu tīģerkrāsas suņu puiku no Ukrainas – ļoti iepatikās krāsojums, jo toreiz tādu basendži Latvijā, var teikt, nebija! Un tā mūsu dzīve ienāca Amiri (Amiri Nguvu Nzuri Basenji).
Visi draugi un kolēģi jau prasa, kad mums būs ceturtais suns, jo basendži iespējami četri kažoka krāsojumi – ruds ar baltu, melns ar baltu, tīģerkrāsas un trīskrāsu. Pagaidām ceturto neplānojam, bet dzīvosim – redzēsim. Iespējams, ar laiku tomēr būs!
Basendži ir ļoti draudzīgi. Maniem suņiem patīk mani bērni, un bērniem – suņi. Kamēr cits ar citu nebūs sasveicinājuši, sabučojušies, nekas nenotiks.
Basendži ir ļoti sabiedriski. Tomēr jāuzsver, ka tas, kāds būs basendži vislielākajā mērā ir atkarīgs no suņa saimnieka, jo ne velti ir teiciens: "Nav niknu suņu, ir tikai nikni saimnieki." Tam pa lielam var piekrist, jo suns pārņem saimnieka uzvedību un garastāvokli, un ar savu uzvedību var protestēt, ja ģimenē ir kaut kādas problēmas vai viņam par maz pievērš uzmanību.
Basendži ir ļoti stabila psihe. Viņi ir salīdzinoši neliela auguma, bet iekšēji jūtas ļoti drosmīgi un braši – labprāt spēlējās ar lielāku šķirņu suņiem. Tikai pēc dzimumbrieduma sasniegšanas un pārošanās basendži meitenes mēdz nesatikt savā starpā, ka arī puiši – savā starpā, jo sāk kļūt par konkurentiem.
Man ir divi suņu puikas un viena meitene, kas satiek labi. Ir gan brīži, kad jaunākais Amiri grib kļūt pārāks par Šedovu, bet tad viņi savā starpā noskaidro attiecības un atkal ir draugi.
Nevar aizmirst, ka savā būtībā basendži ir medību suņi, un visu, kas kustas un skrien prom, vienalga, vai tas ir kaķis pagalmā, vēja nesta koka lapa vai putns, viņi mēģina noķert. Šī iemesla dēļ savus suņus laižu izskrieties tikai iežogotā teritorijā. Tā kā šķirne ir pirmatnēja, nevis izveidota selekcijas ceļā, tai ir gan savi plusi, gan mīnusi. Viens no lielākajiem plusiem – veselība viņam ir ļoti laba, reti slimo.
Taču, ja grib nopietni nodarboties ar basendži audzēšanu, jāveic ģenētiskā analīze uz Fankoni sindromu jeb nieru mazspēju. Lai to izdarītu, jāsūta siekalu paraugs uz laboratoriju Vācijā vai ASV. Divus suņus, kas pārnēsā Fankoni sindroma gēnu, pārot nevar, jo tad piedzims slimi kucēni.
Manuprāt, viņi ir perfekti. Viņiem ir īsa spalva, kuru viņi maina divas reizes gadā. Basendži nav suņiem raksturīgās smakas. Būtībā viņi paši lieliski spēj apkopt savu kažociņu, bet savus suņus pirms izstādēm mazgāju, lai baltie laukumi izskatītos pēc iespējas baltāki.
Kuces meklējas tikai vienu reizi gadā, rudens sezonā, un tas ilgst aptuveni trīs nedēļas. Tas basendži ierakstīts gēnos, jo tajā laikā Āfrikā ir lietus sezona, bagātīgākais laiks barības ziņā, līdz ar to viņi var veiksmīgi izbarot savus pēcnācējus.
Šie suņi nerej, bet mēdz jodelēt. No maniem suņiem gan jodelē pārsvarā tikai Amiri. Riet viņi vispār nemāk, dažreiz no īpašas sajūsmas var ar vienu izelpu izdvest "vau", bet tas arī viss. Tādā ziņā basendži ir ļoti ērti turēt dzīvoklī, arī, ja sienas ir plānas uz aiz tām kašķīgi kaimiņi.
Aste basendži vienmēr ir savijusies gredzenā, un, pat luncinot, viņi to tur vienmēr gredzenā, tā kā no galda neko nenoslaucīs. (Smejas.) Aste iztaisnojas tikai skrienot.
Mani suņi piedalās ne tikai izstādēs, bet arī kursingā jeb skriešanas sacensības. Basenži skrien ļoti ātri, un tas viņiem sagādā patiesu prieku.
Patiesībā varu stāstīt bezgalīgi daudz par basenži un to, cik ļoti man viņi patīk, bet pārliecināties par to, vai šis ir mīlulis tieši tev, var, tikai atbraucot raudzībās un apskatot suņukus. Tad redzēsi, vai uzrunā vai tomēr ne.
Pačukstēšu, ka šogad plānojam Redži un Amiri pēcnācējus, tā kā tie, kuriem ir vēlme iegādāties basendži, var pieteikties raudzībās.
Vairāk par Inas Rabkevičas suņiem un basebdži šķirni var lasīt audzētavas saimnieces mājaslapā "Inasbasenji.com".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!