Varētu domāt, ka visa čūska ir viena vienīga aste. Taču tā nav! Čūskai, tāpat kā citām dzīvām būtnēm, ir daudz dažādu ķermeņa daļu – starp citu, arī aste. Tikai ir ļoti grūti noteikt, kur tā sākas un kur beidzas, grāmatā prāto zoodārza direktors.
Tas izskaidrojams ar čūskas neparasto ķermeņa formu. Čūska cēlusies no ķirzakas, tikai garajā evolūcijas procesā kājas tai tiktāl sarukušas, ka pāri palicis vienīgi gludais ķermenis.
Asti čūska tomēr ir paturējusi, un var pavisam loģiski paskaidrot, kur tā sākas – aiz anālās atveres jeb tā sauktās kloākas. Tas nozīmē, ka aste var sasniegt pat vienu ceturto daļu no ķermeņa kopējā garuma, taču atkarībā no čūskas sugas tai mēdz būt atšķirīgas funkcijas.
Ir sastopamas koku čūskas, kam ir īsta tvērējaste, ar kuru tās stingri pieķeras pie zara. Tāda ir, piemēram, indīgajai kufijai, kas dzīvo Dienvidaustrumāzijā.
Starp citu, čūskas aste, ja vien to spējam atšķirt no pārējā ķermeņa, var mums šo to pavēstīt par to, cik bīstama ir čūska. Pamatlikums ir šāds – čūskas, kuras ir īsas un resnas un ar īsu asti, piemēram, odzes, ir indīgas. Turpretī garas čūskas ar garu asti nav indīgas. Šis likums apstiprinās vairākumā gadījumu, taču nesagatavotam cilvēkam daudz nelīdzēs. Ieraugot čūsku, viņš ir tādā izbīlī, ka neuzdrošinās pētīt tās dibengalu.
Tā kā čūska nesastāv tikai no astes, ar to nevar izdarīt tāpat kā ar slieku – to nevar sadalīt uz pusēm un gaidīt, ka iznāks divas čūskas. Atrautais gals čūskai nepieaug klāt, jo tā ir daudz sarežģītāk veidota nekā slieka. Tāpēc čūska nespēj arī vienkārši nomest asti, kā to dara ķirzakas, lai novērstu ienaidnieka uzmanību. Uzbrucējs sakampj vēl kustīgo asti, bet ķirzaka glābjas bēgot.
Ko čūska tiešām nespēj – kulstīt asti kā suns. Toties tai labi padodas kulstīt mēli, protams, ne jau prieka pēc, bet tāpēc, ka tā ir savdabīga ošņāšana. Aši šaudot mēlīti, čūska uztver smaržu molekulas, kuras pēc tam izanalizē ar īpašu orgānu, sauktu par Jakobsona orgānu, kas tai atrodas rīkles galā. Informācija par uztvertajām smaržām tiek nosūtīta tālāk uz smadzenēm, kur tiek pieņemts lēmums – uzbrukt vai neuzbrukt.
Atšķirībā no garajām automašīnu rindām, kas līdzīgi čūskām lokās pa ceļiem, īstās čūskas, kaut gan var būt arī indīgas, vismaz nepiesārņo dabu.
Čūsku nav ieteicams izvēlēties par mājdzīvnieku. Telpu izdaiļošanai labāk noder krāsainas papīra "čūskiņas" jeb serpentīni.
Atbilde no Henninga Vīsnera un Vallijas Milleres grāmatas "Vai dzīvniekiem jātīra zobi? … un citi jautājumi zoodārza direktoram" ("Jāņa Rozes apgāds").
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
