Suns no patversmes: kā izvēlēties piemērotāko un kā noris adopcija?

Patversmēs dzīvnieki nonāk pa dažādiem ceļiem. Daļu atdod pats saimnieks. Daļa tiek atstāti kastēs pie durvīm vai piesieti pie žoga. Bet ir, protams, arī tādi, kas šajā dzīvē ir ļoti cietuši un kuriem nepieciešams ļoti ilgs rehabilitācijas laiks.

Ir dzīvnieki ar īpašām vajadzībām – hroniskām slimībām, fiziskām nepilnībām vai uzvedības problēmām. Jo ilgāk dzīvnieks mīt patversmē, jo labāk to iepazīst patversmes darbinieki, kuri ir ieinteresēti ne tikai tajā, lai suns vai kaķis aizietu mājās, bet arī lai tas nonāktu labā vietā, būtu laimīgs un tam vairs nekad nevajadzētu patversmē atgriezties.

Tieši šī iemesla dēļ katrai patversmei ir ne tikai savi adopcijas noteikumi, bet arī jautājumi potenciālajam saimniekam, pēc kuru atbildēm tiek izvērtēta piemērotība attiecīgajam dzīvniekam.

Latvijas sabiedrībā diemžēl vēl valda nepareizs uzskats – ja esi izlēmis adoptēt suni vai kaķi no patversmes, tad jau esi labdaris un pret tevi tā arī ir jāizturas, neuzdodot liekus jautājumus un neizvirzot nekādus noteikumus. Patiesībā adoptētāja spējas parūpēties par izraudzīto dzīvnieku ikreiz tiek rūpīgi izvērtētas.

Tiesa, salīdzinot ar pasaules praksi, prasības Latvijā ir minimālas un adopcijas process – ļoti vienkāršs. Piemēram, lai adoptētu dzīvnieku no pasaulē senākās dzīvnieku aizsardzības organizācijas "The Royal Society for the Prevention of Cruelty to Animals" (RSPCA), potenciālajam adoptētājam vispirms jāaizpilda anketa, kurā jāsniedz informācija par saviem dzīves apstākļiem, ienākumiem, ģimenes stāvokli un citiem jautājumiem. Pēc tam adoptētājs tiek aicināts un interviju, kur viņu vēlreiz sīki izjautā, pārliecinoties par viņa gatavību pieņemt savā aprūpē kāroto dzīvnieku.

Tikai pēc tam cilvēks tiek iepazīstināts ar suni vai kaķi, turklāt ne vienmēr tas ir tas pats suns vai kaķis, kuru cilvēks pats izvēlējies, bet gan dzīvnieks, kuru par piemērotu atzinuši patversmes darbinieki. Nereti RSPCA inspektori arī dodas mājas vizītēs, lai klātienē pārliecinātos, vai apstākļi ir dzīvniekam piemēroti un vai adoptētājs ir sniedzis patiesas ziņas.

Visbiežāk tas notiek tad, ja izvēlētais dzīvnieks ir īpašs – ar veselības, uzvedības vai citām problēmām – vai arī intervijas laikā patversmes darbiniekiem radušās kādas aizdomas.

Mājas vizīte ir obligāts priekšnoteikums, lai adoptētu suni no Lielbritānijas organizācijas "Dogs Trust" patversmēm. Adopcijas process kopumā ilgst astoņas dienas, sākot ar pirmo vizīti "Dogs Trust" patversmē, iepazīšanos ar izvēlēto suni, detalizētu interviju un noslēdzoties ar mājas vizīti.

Ja ģimenē ir vairāki cilvēki un citi suņi, tie jāņem līdz uz interviju. Arī pēc adopcijas "Dogs Trust" darbiniekiem ir tiesības jebkurā laikā ierasties mājas vizītē, lai pārbaudītu, kā sunim klājas. Konstatējot neatbilstošu aprūpi, suni saimniekam var atņemt.

Daudzās ārvalstu organizācijās potenciālajiem adoptētājiem tiek lūgta izziņa par ienākumiem, kā arī rakstisks apliecinājums, ka pret dzīvnieku neiebilst dzīvesvietas īpašnieks, ja miteklis tiek īrēts.

Dažas ārvalstu patversmes no nākamajiem saimniekiem vēlas pat uzzināt, cik pakāpienu ir mājas kāpnēm, kurā stāvā atrodas dzīvoklis un cik bieži ciemos brauc mazi bērni. Bieži vien jaunajiem saimniekiem ir jāparaksta apņemšanās nepamest valsti sešus mēnešus pēc adopcijas.

Nevienā civilizētas valsts patversmē suņus neatdod turēšanai pie ķēdes, teritorijas apsardzei vai medībām. Un visās patversmēs par dzīvnieku ir jāmaksā ziedojums.

Patversme "Dzīvnieku draugs" savā darbā ievēro RSCPA un "Dogs Trust" adopcijas principus, kas pielāgoti Latvijas apstākļiem un ir mazāk strikti. Adoptēt dzīvnieku var 18 gadu vecumu sasniegusi persona, uzrādot personu apliecinošu dokumentu.

Par dzīvnieku ir jāmaksā ziedojums, tādejādi daļēji sedzot dzīvnieka uzturēšanas izmaksas patversmē – kastrēšanu, vakcinēšanu un attārpošanu.

Saruna par adopciju nemaz netiek uzsākta, ja cilvēks ir iereibis. Pirms suns vai kaķis tiek nodots adopcijai, patversmes administrācijas darbinieks uzdod vairākus jautājumus. Tas palīdz ne tikai novērtēt cilvēku, kas vēlas dzīvnieku ņemt, bet arī izvēlēties tam piemērotāko mīluli. Patversmē četrkājaiņu ir daudz un ne vienmēr tas, kuru cilvēks ir noskatījis, būs pati labākā izvēle.

Jautājumu mērķis nekādā gadījumā nav jaukties cilvēka privātajā dzīvē – tie ir jautājumi, kas vispirms jāuzdod sev pašam, godīgi uz tiem atbildot. Ja par kaut vienu rodas šaubas, ir vērts padomāt vēlreiz.

Par suni un kaķi rūpes būs jāuzņemas daudzu gadu garumā – tas ir ļoti nopietns lēmums, kas liks mainīt visu līdzšinējo dzīvi un ieradumus. Savukārt atteikums ne vienmēr ir jāuztver kā personisks aizskārums – jāsaprot, ka patversme tikai vēlas atrast konkrētajam sunim vai kaķim piemērotāko saimnieku, un cilvēkam ir jāspēj pārliecināt, ka tieši viņš tas ir.

Ja patversmē noskatīsi četrkājaino draugu un vēlēsies kļūt par tā saimnieku, sākotnēji būs jāsniedz atbildes uz vairākiem jautājumiem, kas patversmes darbiniekiem ļaus pārliecināties, ka spēsi godam parūpēties par ķepaini.

Miteklis

* Vai cilvēks dzīvo mājā vai dzīvoklī?
* Kur miteklis atrodas – pilsētā, laukos, ciemā?
* Ļoti svarīgs aspekts – cik tuvu ir autoceļi, dzelzceļš un citas dzīvniekam potenciāli bīstamas vietas?
* Ja īrēts dzīvoklis – vai dzīvokļa saimnieks neiebilst pret dzīvnieku turēšanu?

Darba apstākļi

Cik ilgi dzīvniekam būs jāpaliek vienam pašam, kamēr saimnieks ir aizņemts darbā?

Pastaigu, rotaļu, apmācības un socializācijas apjoms ir atkarīgs no suņa un kaķa vecuma un temperamenta, un tam ir cieša saistība ar cilvēka darba stundu ilgumu. Ja cilvēks strādā 10 stundas un bieži dodas komandējumos, viņa dzīvesveids noteikti nav piemērots dzīvnieka turēšanai.

Ienākumi

Vai ir pietiekami ienākumi, lai uzturētu suni vai kaķi?

Ņemot dzīvnieku, protams, neviens nevēlas domāt par to, kas būs tad, ja tas saslims, taču slimības gadījumā izdevumi var būt ļoti lieli – vai cilvēks ir gatavs tos segt?

Ir dzīvnieki ar īpašām vajadzībām – speciālu diētu vai zālēm, kas ir regulāri jālieto. Vai cilvēks ir gatavs uzņemties tādas rūpes? Turklāt arī ikdienas uzturēšana – barošana, kopšanas līdzekļi, ikgadējā vakcinācija, attārpošana un atblusošana – nav lēts prieks.

Turēšanas apstākļi

* Kā plānots dzīvnieku turēt – ārā vai iekšā?

* Ļoti svarīgs noteikums – turēšanai pie ķēdes suns atdots netiek, jo "Dzīvnieku draugs" uzskata, ka pastāvīga suņa turēšana pie ķēdes ir cietsirdība pret dzīvnieku.

* Tāpat arī suns netiek atdots par sargu firmai vai uzņēmumam, jo bieži vien bankrota gadījumā par dzīvnieku atbildību uzņemties neviens nevēlas.

Pārējie ģimenes locekļi

Vai visi ģimenes locekļi piekrīt, ka tiek adoptēts dzīvnieks?

Ir bijuši gadījumi, kad viens no ģimenes locekļiem ir kategoriski pret dzīvnieku. Ja tas netiek izrunāts sākumā, tad vēlāk cietējs ir četrkājainis.

Bērni

Vai ģimenē ir/ tiek plānoti mazi bērni un vai adoptētājs apzinās riskus, kādi var rasties bērna saskarsmē ar dzīvnieku?

Diemžēl ne mazums ir tādu gadījumu, kad, ģimenē piesakoties mazulim, dzīvnieks tiek nekavējoties atdots prom, baidoties no alerģijām vai citām problēmām. Tāpēc patversme vienmēr atgādina, ka, ņemot dzīvnieku, nākotne ir jāparedz daudzus gadus uz priekšu.

Veci cilvēki

Ja cilvēks ir gados vecs un vientuļš – vai ir tuvinieki, kas būtu gatavi parūpēties par dzīvnieku, ja ar cilvēku kaut kas notiktu?

Vecus cilvēkus patversmes darbinieki parasti cenšas atrunāt no kucēnu vai kaķēnu adopcijas – protams, tie var sagādāt lielu prieku, taču audzināšanā ir jāiegulda daudz darba un ne vienmēr cilvēks var to izdarīt.

Tādēļ veca gada gāuma cilvēkus cenšas pārliecināt, ka labāk būtu izvēlēties pieaugušu dzīvnieku.

Slimības un alerģijas

Vai ģimenē kādam nav alerģijas vai citas slimības, kas dzīvnieka dēļ var saasināties?

Citi dzīvnieki

* Vai mājās jau ir kāds dzīvnieks?

* Vai jaunie saimnieki ir gatavi veltīt laiku un darbu, lai vecos iemītniekus saradinātu ar jauno?

* Vai apzinās riskus, kādi var rasties šajā procesā?

Aprūpe saimnieka prombūtnē

Gadījumā, ja saimniekam nāktos uz laiku doties projām, vai būs kāds, kurš par dzīvnieku parūpēsies?

* Vai ir jau bijis dzīvnieks? Ja jā, tad kādu iemeslu dēļ vairs nav – miris no vecuma, slimības, gājis bojā negadījumā, pazudis?

* Vai iepriekšējais dzīvnieks ir bijis kastrēts, vakcinēts, vai ir tikusi nodrošināta veterinārā aprūpe?

* Vai nākamais īpašnieks piekrīt kastrācijai, vai ir gatavs apmaksāt ikgadējo vakcināciju, attārpošanu, atblusošanu?

* Ar ko iecerēts dzīvnieku barot?

* Vai ir gatavs iespējamiem postījumiem, ko dzīvnieks var radīt?

* Vai apzinās, ka dzīvnieks nozīmē rūpes uz daudziem gadiem?

* Vai kucēnu /suni plānots vest uz apmācībām?

Lielākajai daļai potenciālo dzīvnieka ņēmēju nesagādā nekādas grūtības atbildēt uz intervijas jautājumiem, un tie dodas mājup kopā ar jauno mīluli. Taču dažreiz tiek arī atteikts, un patversmes "Dzīvnieku Draugs" praksē visbiežākie iemesli ir šādi:

1. Dzīvnieku plānots ņemt kā dāvanu vai arī nodot kādam citam.

Dzīvnieki ir sliktākā dāvana, sevišķi tad, ja tas ir plānots kā pārsteigums. Ļoti bieži saņēmējs ne tikai nav gribējis, bet arī nevar uzņemties rūpes par dzīvnieku, un tas parasti beidzas par sliktu četrkājainajam draugam.

Tāpēc patversmē dzīvnieku var adoptēt tikai pats nākamais saimnieks, lai tās pārstāvji varētu pārliecināties, ka cilvēks tiešām vēlas un ir gatavs uzņemties rūpes.

2. Intervijas gaitā ir redzams, ka cilvēki nav gatavi atbildīgi rūpēties par dzīvnieku.

Lai gan aizvien retāk, tomēr joprojām patversmēs ierodas cilvēki, kas vēlas suni turēšanai pie ķēdes vai teritorijas apsardzei – šādi cilvēki no patversmes aizies tukšām rokām.

Tāpat dzīvnieks, visticamāk, netiks atdots personām, kas neuzskata par nepieciešamu vakcināciju vai kastrāciju. Sevišķi tas attiecas uz istabas kaķiem – maldīgs ir uzskats, ka tad, ja kaķis dzīvo tikai iekštelpās, dzīvnieku vakcinēt nevajag, jo saslimt nevar: slimība mājā var ienākt dažādos ceļos, piemēram, slimības izraisītājus kāds no ģimenes locekļiem var ienest ar apaviem.

3. Intervijas gaitā ir redzams, ka cilvēki nav līdz galam izvērtējuši savas iespējas parūpēties par dzīvnieku.

Ja cilvēkam ir nepietiekami materiālie līdzekļi vai nepiemēroti sadzīves apstākļi, patversme dzīvnieku neatdos vai arī aicinās izvēlēties citu, piemērotāku mīluli. Piemēram, cilvēkam, kas ilgas stundas pavada darbā, piemērotāks mājdzīvnieks ir kaķis, nevis suns.

4. Vecs cilvēks vēlas dzīvnieku, bet nav nekāda nodrošinājuma, ka dzīvniekam būs kur palikt, ja kaut kas atgadīsies, vai arī grib kucēnu vai kaķēnu.

Diemžēl aptuveni puse no patversmē mītošajiem pieaugušajiem kaķiem ir tādi, kuru saimnieki vai nu kļuvuši pārāk veci, lai varētu par viņiem parūpēties, vai arī devušies mūžībā, un neviens no tuviniekiem nav bijis gatavs uzņemties rūpes par dzīvnieku.

Tāpat bieži patversmē nonāk kucēni un kaķēni, kas paņemti, lai sagādātu cilvēkam prieku vecumdienās, taču prieka vietā izvēršas par apgrūtinājumu, jo ir aktīvi un prasa daudz rūpju.

5. Dzīvnieku grib paņemt nepilngadīgais.

Mazs bērns vai pusaudzis nav pietiekami nobriedis, lai apzināti un pamatīgi izvērtētu, ko nozīmē uzņemties rūpes par dzīvnieku. Ģimene var vienoties, ka bērns būs galvenais dzīvnieka aprūpētājs un rotaļu biedrs, taču atbildība ir jāuzņemas pieaugušam cilvēkam.

6. Cilvēks ir alkohola vai narkotiku reibumā.

Apreibinošas vielas nomāc veselo saprātu un spriestspēju. Iereibuša cilvēka lēmumi un rīcība var būt neadekvāta, tāpēc cilvēks ar alkohola dvaku patversmē nekavējoties saņems atteikumu.