Kupla degunlācīšu (Nasua nasua) saime – divas dāmas Koko un Šanele kopā ar pieciem nu jau lieliem bērneļiem – ir apskatāma Rīgas Zooloģiskajā dārzā, aplokā blakus lielajiem lāčiem, un šie neparastie zvēriņi ar tievo, garo purniņu un svītrainajām astēm vienmēr piesaista apmeklētāju uzmanību ar aktīvu rosīšanos. Lūdzām zoodārza Informācijas un izglītības nodaļas pārstāvi Māri Lielkalnu pastāstīt par tiem ko vairāk.
"Pagājušā gada 25. jūlijā degunlācīšu saimi papildināja pieci bērneļi – divi puikas un trīs meitenes, kurus pasaulē laida Koko. Tagad aplokā ir krietni lielāks pulciņš jautru resgaļu, kuri tur cītīgi ņemas. Tēvs, vārdā Oto, gan pie ģimenes nemitinās – pērn bija atbraucis "gastroļos", izdarīja savu darbu un aizbrauca atpakaļ uz zoodārzu Polijā," smejot pastāstīja Māris Lielkalns.
"Degunlācīšiem ļoti patīk skraidīt un aktīvi rosīties, turklāt visās trijās dimensijās. Ne tikai pa zemi rakņāties, kukaiņus un kāpurus meklēt, bet arī pa kokiem dzīvoties. Degunlācīšu aplokā parasti iet ņigu ņegu un ir, ko redzēt."
Gadās gan arī brīži, kad naskie zvēriņi no apmeklētāju acīm paslēpjas. "Viņi kādā brīdī var aiziet pačučēt vai ieiet iekštelpās paēst. Gadās, ka vienkārši aizgājuši kaut kur nostāk un cītīgi rakņājas, apmeklētājs "uzmet aci" aplokam, uzreiz dzīvīgos zvēriņus neierauga un aiziet tālāk. Patiesībā, ja pastāv ilgāk, tad parasti pēc mirkļa kaut ko var jau ieraudzīt. Viena no interesantākajām lietām, ja uzreiz neierauga degunlācīti, ir mēģināt to sadzirdēt – viņš izdod ļoti interesantas skaņas, kas atgādina putna čivināšanu."
Degunlācīšiem ir arī citi nosaukumi – koati un koatimundi, kas nāk no Latīņamerikā mītošo tupi indiāņu valodas. "Koati" nozīmē "josta", "tim" – "deguns" – atsauce uz to, ka degunlācīši guļot pabāž purniņus zem vēdera. Savukārt latīniskais nosaukumus "Nasua" nozīmē "deguns" – visticamāk, šāds nosaukums dots tā paša iemesla dēļ.
Degunlācītis jeb koati savvaļā sastopams Dienvidamerikas tropu mežos – Argentīnas ziemeļos, Bolīvijā, Brazīlijā, Ekvadorā, Kolumbijā, Paragvajā, Peru, Urugvajā un Venecuēlā.
Degunlācīšiem ir diezgan daudz dabisko ienaidnieku – pumas, jaguāri, jaguarundi, oceloti, lapsas, mājas suņi, lielie plēsīgie putni un boačūskas.
Degunlācīši ir labi kāpelētāji un peldētāji. Lai gan pārsvarā dzīvo uz zemes, degunlācīši guļ, pārojas un pat laiž pasaulē pēcnācējus kokā. Kāpelējot pa kokiem, tie asti izmanto līdzsvara noturēšanai un daļēji kā tvērējasti.
Šie zvēriņi nevis kāpj augšā lejā no koka kā, piemēram, kaķi, bet lēkā no zara uz zaru. Ja tiek iztraucēti, nokāpj no koka un veicīgi aizšmauc.
Degunlācīši ir visēdāji, kas galvenokārt pārtiek no augļiem un bezmugurkaulniekiem. Ēd palmu augļus (kad tiem sezona, tie ir galvenā ēdienkartes sastāvdaļa), putnu olas, vaboļu kāpurus, skorpionus, simtkājus, zirnekļus, skudras un termītus.
Degunlācīši ir aktīvi dienā un lielāko daļu laika pavada barības meklējumos, ar savām salīdzinoši mazajām kājelēm veicot ap 1,5–2 kilometrus dienā. Barību meklē gan kokos, gan uz zemes. Augļiem lien pakaļ koku galotnēs.
Degunlācīša garais, kustīgais purniņš ir labi pielāgots dobumu un spraugu izpētei. Dzīvnieks barību meklē arī uz zemes, apgrozot akmeņus un ar nagiem uzlaužot satrupējušus bluķus.
Degunlācīši mēdz apmeklēt cilvēku mītņu apkārtni un izrakņāt atkritumus.
Pieaugušie degunlācīšu tēviņi dzīvo kā vientuļnieki, bet mātītes kopā ar pusaugu tēviņiem veido līdz 30 dzīvnieku grupas. Degunlācīši ir poligāmi – parasti vairošanās sezonas sākumā viens tēviņš pievienojas mātīšu grupai.
Vairošanās sezona dažādās ģeogrāfiskajās vietās notiek dažādā laikā, kas sakrīt ar bagātīgāko augļu ražu. Kad riests galā, tēviņi atkal atstāj grupas, bet mātītes izklīst un būvē migas kokos. Lielākā daļa dzemdību notiek aprīlī–jūnijā pēc 74–77 dienu ilga grūsnības perioda.
5–6 nedēļas pēc dzemdībām mātes ar mazuļiem atgriežas grupā. Metienā ir 3–7, vidēji 5 mazuļi. Piedzimstot mazuļu svars ir 100–180 grami. 10–11 dienu vecumā mazuļiem atveras acis. 19 dienu vecumā kļūst spējīgi turēties kājās. 26 dienu vecumā jau spēj kāpelēt.
Dzimumgatavību mātītes sasniedz divu, bet tēviņi – trīs gadu vecumā. Jaunās mātītes pārsvarā paliek grupā, bet jaunie tēviņi izklīst.
Degunlācīša dzīves ilgums savvaļā ir ap septiņiem, astoņiem gadiem, bet nebrīvē lustīgais zvēriņš var sasniegt pat 17 gadu vecumu.
Raksta tapšanā izmantota informācija no "Rigazoo.lv". Fotoattēlos redzami Rīgas Zooloģiskā dārza degunlācīši.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
