Desmit burvīgas suņu šķirnes ar mīlīgi strupām kājelēm  (1)

"MansDraugs.lv" atlasīja desmit suņu šķirnes, kam īsas ķepas ir nevis trūkums, bet ārkārtīgi pievilcīga izskata "rozīnīte". Iespējams, kādā no strupkājiem ieraudzīsi savu topošo četrkājaino draugu!

Dendija Dinmonta terjers ar nokarenajām ausīm, kas ir lielākas nekā vairumam terjeru saimes pārstāvju, garo ķermenīti un īsajām kājelēm izskatās ļoti pievilcīgs. Vēl jo simpātiskāku to dara pienenes pūkai līdzīgā standarta "frizūra" – kupls apļveidā nocirpts apmatojums uz galvas.

Dendija Dinmonta terjeri cēlušies Skotijā, kur sākotnēji audzēti ūdru, āpšu, lapsu un citu alu dzīvnieku medībām. Arī mūsdienās šie suņi mednieka instinktu nav zaudējuši, taču tos biežāk iegādājas ģimenes mīluļa lomai, nevis kā līdzgaitniekus medībās. Mazais suņuks ir ļoti mīlīgs pret savējiem, taču ar īpašu piesardzību un neuzticību izturas pret svešiem, tādēļ ir labs sargs, kas par neaicināta viesa ierašanos momentā ziņo ar skaļu riešanu.

Šo pievilcīgo suņuku raduraksti iestiepjas 18. gadsimtā. Diemžēl mūsdienās Dendija Dinmonta terjeri ir zaudējuši savu popularitāti, taču velti, jo šie suņi ir apveltīti ar tiešām burvīgu raksturu – ļoti labestīgi un mīlīgi. Par savu saimnieku, kuram ir uzticīgi līdz kapa malai, gan uzskata tikai vienu ģimenes locekli.

Nelielā auguma dēļ, kas skaustā sasniedz vien 20–28 centimetrus, suns ir labi piemērots dzīvei pilsētas dzīvoklī. Dendija Dinmonta terjers ir piparu un sāls vai sinepju krāsā.

Vēl viens īskājis – Glenas terjers no Imālas – skaustā ir 30–35 centimetrus augsts, kucītes var būt pat mazākas.

Glenas terjers salīdzinājumā ar citiem terjeru saimes pārstāvjiem ir visai kluss, taču, tāpat kā citi, diezgan aktīvs un enerģisks. Šie suņi rej reti, taču, kad to dara, cilvēki bieži vien ir pārsteigti, jo no mazā suņuka atskan zema un dobja balss, kāda raksturīga lielākiem suņiem.

Tāpat kā citi terjeri, arī Glenas terjers ir vienlaikus ļoti gudrs un spītīgs. Tas nozīmē tikai vienu - lai gan šis suņuks ir ļoti apķērīgs un viegli mācās, ja viņš kaut ko nevēlēsies darīt, tad arī nedarīs. Lai gan Glenas terjers ir draudzīgs pret cilvēkiem, var būt agresīvs pret citiem suņiem – īpaši, ja mazotnē nav pietiekami socializēts, proti, saradināts ar citiem suņiem.

Šie mazie suņuki ļoti mīl bērnus, taču visam ir savas robežas – ja Glenas terjeram nodara pāri, viņš var parādīt zobus! Tādēļ bērniem jāmāca maigi izturēties pret piemīlīgo strupkāji.

Glenas terjeram nepieciešams daudz fizisku aktivitāšu, tādēļ viņš nebūs labākā izvēle veciem cilvēkiem un tiem, kuriem netīk garas un aktīvas pastaigas.

Velsas korgiji ar savām strupajām kājelēm un garo, padrukno ķermeni izskatās ārkārtīgi piemīlīgi. Īpašu šarmu tiem piešķir lielās ausis, labestīgās acis un "lapsas" purniņš.

Velsas korgijs ir sena mazo ganu suņu šķirne, kas cēlusies senajā ķeltu reģionā Velsā aptuveni 10. gadsimtā. Nelielais augums un lieliskā sportiskā forma sunīšiem ļāva veikli izvairīties no lopu ragiem un spērieniem, veicot gana pienākumus. Viņu specializācija bija aitu, ragaino liellopu un Velsas poniju ganīšana. Ganāmpulku korgiji savāca kopā, kožot lopiem kājās un tādejādi neļaujot tiem aizklīst no bara.

Mīlīgie īskājainie sunīši tikuši izmantoti ne tikai kā gani, bet arī kā bērnu un mājdzīvnieku sargi, jo milzīgais labo īpašību komplekts tos padarīja par ideāliem ģimenes suņiem.

Par lielo popularitāti apburošajiem nelielā auguma sunīšiem lielā mērā jāpateicas Lielbritānijas karalienes Elizabetes II milzīgajai mīlestībai pret šo šķirni – viņas uzticami līdzgaitnieki vienmēr bijuši tieši Velsas korgiji pembroki.

Izšķir divus korgiju tipus – pembroki un kardigani. Tie ieguvuši savus nosaukumus par godu Velsas apgabaliem, kur radušies. Šie tipi kā izskata, tā rakstura ziņā ievērojami atšķiras viens no otra.

Pembrokiem ir īsākas kājeles un mazāks augums nekā kardiganiem. Tie arī izskatās elegantāki un slaidāki par saviem šķirnes "brāļiem". Pembrokiem lielo ausu galiņi ir spici, bet kardiganiem – noapaļoti. Tomēr nevar noliegt – kā kardigani, tā pembroki ir ārkārtīgi pievilcīgi suņuki.

Velsas korgiju pembroku augums skaustā svārstās no 25–30 centimetriem, bet kardiganiem tas ir aptuveni 30 centimetru.

Tibetas spaniels ir ļoti sena austrumu suņu šķirne. Šos mazos suņukus dievinājis pat Dalailama.

Tibetas spaniels ir enerģisks suns, kas apveltīts ar dzīvespriecīgu un neatkarīgu raksturu. Pēc dabas tas ir pašpārliecināts, ziņkārīgs, saticīgs, piekāpīgs, maigs un mazliet kautrīgs. Tibetas spaniels ir ļoti gudrs un reti paklausīgs suns. Viegli padodas apmācībai, apveltīts ar labu atmiņu.

Šie suņuki radušies Himalaju kalnos, Tibetā. Tā kā mazā suņuka dzīslās rit arī senu ķīniešu šķirņu asinis, tas izskata ziņā nedaudz līdzinās citam "ķīnietim" – pekinietiem.

Suņuka kažoks var būt ļoti dažādās krāsās, ieskaitot melnu, sabuļa, rudu un baltu.

Lai gan pekinietis izskatās pēc maza spalvu kamoliņa (viņa augums skaustā sasniedz vien 20 centimetrus), mazais suņuks jūtas kā pasaules centrs.

Tas ir suns ar augstu pašcieņu, lepns un neatkarīgs – kā gan citādi, ja ir tāda pagātne! Mazos sunīšus senie ķīnieši dēvējuši par lauvas suņiem un turējuši par svētiem. Valdnieks savu pekinieti, kimono piedurknē ieslēptu, ņēmis līdzi pat uz templi. Drosmīgais suņuks viņam kalpojis ieroča vietā, ja negaidīti uzbrucis ienaidnieks.

Neraugoties uz nelielo augumu, pekinietis ir ļoti drosmīgs. Baiļu viņš nepazīst un ar uzbrucēja lielumu nerēķinās. Ļoti pieķeras savam saimniekam.

Pekinietim ir garš apmatojums ar kuplu pavilnu. Viņa kažociņš var būt ļoti dažādās krāsās; visbiežak izplatīta kombinācija ir gaiši dzeltenbrūns ar melnu; reizēm to papildina balti akcenti.

Visiem labi pazīstamais taksis ir maza auguma suns ar īsām kājām un samērā garu, slaidu ķermeni. Sirsnīgi jokojot, šos simpātiskos un enerģiskos suņus mēdz dēvēt par "ašajiem cīsiņiem". Lai arī neliela auguma, taksis ir muskuļots suns ar izteiktu, platu krūškurvi un labi attīstītām priekškājām, ko medībās prasmīgi izmanto alu rakšanai.

Taksis ir dzīvīgs un možs, par viņu mēdz teikt – kustīgs kā ūdenszāle. Taksis ir ļoti uzticīgs saimniekam un cenšas no viņa neatkāpties teju ne soli, taču mednieka instinkts, saožot kāda zvēra pēdas, reizēm var likt taksim aizskriet tālēs zilajās.

Mazais mednieks ir arī drosmīgs, valdonīgs, viltīgs, modrs, attapīgs, neatlaidīgs un ziņkārīgs.

Taksis ir vienlaikus ļoti gudrs un stūrgalvīgs, tāpēc nav vienkārši apmācāms. Vajadzīga stingra un konsekventa audzināšana, lai apslāpētu suņa dabisko vēlmi dominēt un rīkoties pēc sava prāta.

Mazais Vendejas basetgrifons ir neliels dzinējsuns, pēc izcelsmes "francūzis". Veiklais un izturīgais suns joprojām šajā valstī tiek izmantots medībām.

Šos suņus mēdz dēvēt par "laimīgo šķirni", jo mazie Vendejas basetgrifoni ir dzīvespriecīgi, enerģiski un ļoti ekstraverti mīlestības izpausmēs pret saimnieku. Tomēr, tāpat kā visi dzinējsuņi, tie ātri vien aizmirst saimnieku, ja uzož pēdas, kam sekot.

Šie suņi bieži mēdz gaudot, ja izdzird citus suņus gaudojam, mūziku skanam vai saimnieku dziedot. Mēdz gaudot arī, ja ilgstoši atstāti vieni.

Mazā Vendejas basetgrifona augstums skaustā ir 31–38 centimetri.

Lai arī Lankašīras hīleram ir neliels augums (skaustā – aptuveni 30 centimetru) un īsas ķepas, šis suns ir ļoti kustīgs un dzīvīgs, jo savulaik tika audzēts kā lopu gans. Ziķerim bija nepieciešams daudz enerģijas, lai saganītu vienkopus un dzītu ganāmpulku. Arī mūsdienās šie suņi tiek izmantoti kā gani.

Lankašīras hīlers ir ļoti gudrs un uzticīgs saimniekam, taču, ja tiek ņemts kā ģimenes mīlulis, viņam jānodrošina tiešām ārkārtīgi daudz fizisko aktivitāšu, lai justos laimīgs. Ar pāris īsām pastaigām dienā noteikti nebūs līdzēts.

Lankašīras hīlers nebūs laba izvēle tipiskam pilsētniekam, kurš lielāko dienas daļu pavada darbā, bet var kļūt par lielisku četrkājaino draugu tiem, kuri lielākoties uzturas ārpus mājas svaigā gaisā.

Skaiterjers ir viszemākais, toties visgarākais no terjeru saimes. Suņuka īsās kājeles zem viņa garā apmatojuma bieži vien nevar pat saskatīt, tādēļ, joņojot pa nelīdzeni pamatu un uz mirkli atraujoties no zemes, viņš atgādina pūkainu spalvu mākonīti.

Skaiterjeri pasaulē kļuva ļoti populāri ģimenes mīluļi pēc tam, kad viens no šīs šķirnes pārstāvjiem Greifriāras Bobijs (Greyfriars Bobby) sava saimnieka kapu sargāja 14 gadus, apliecinot šo mazo, piemīlīgo suņuku milzīgo lojalitāti saimniekam.

Suņuka garums no deguna līdz astes galam parasti sasniedz vismaz 105 centimetrus, bet skaustā suņuka augstums ir vien 23–27 centimetri.

Skaiterjera kažoka krāsa var būt tumši vai gaiši zilpelēka, tumši pelēka vai gaiši sudrabaina, blāvi pelēka vai gaiša dzeltenpalsa ar melniem matugaliem. Atšķirībā no vairuma citu terjeru, skaiterjers netiek ne cirpts, ne plūkāts, toties ik dienu intensīvi jāsukā.

Šo suņu izcelsmes vieta ir Skai sala, kas atrodas Ziemeļskotijas piekrastē – no tās šķirne ieguvusi savu nosaukumu. Savulaik skaiterjerus viņu dzimtenē izmantoja lapsu, ūdru un āpšu medībām.

Sniegbaltais Vesthailendas terjers jeb vestijs ir īsts skaistulis un siržu lauzējs. Mazā suņuka augstums skaustā ir 25–28 centimetri.

Vestijs ļoti pieķeras saviem saimniekiem un cenšas viņiem sekot teju ik uz soļa. Lai gan Veisthailendas baltais terjeri izskatās kā dekoratīvie sunīši, viņi, kā jau vairākums terjeru saimes pārstāvju ir ļoti enerģiski un aktīvi – gulēšana uz dīvāna nav viņu aicinājums.

Šis suns ir kustīgs, rotaļīgs un dzīvespriecīgs līdz pat pēdējam elpas vilcienam. Lai ko darītu, dara to ar lielu aizrautību. Atšķirībā no vairuma citu terjeru, Vesthailendas baltais terjers nav tik impulsīvs un kašķīgs. Konfliktos ar citiem suņiem iesaistās daudz retāk. Lādzīgie vestiji arī parasti ir ļoti draudzīgi pret katru viesi, kas ienāk mājā.

Kā jau vēstī šķirnes nosaukums, Vesthailendas baltais terjers var būt tikai balts.

Raksta tapšanā izmantota informācija no portāliem "Pets4homes.co.uk", "Udivitelno.com", kā Esteres Ferhūfas - Ferhallenas enciklopēdijas "Suņi" ("Zvaigzne ABC") un Helmas Lapiņas grāmatas "Suns, kuru mīlam" ("Avots").