Ozolu ģimenes mērķis nav uzstādīt dzīvnieku skaita rekordu. Viņi vienkārši nevar nepalīdzēt nelaimē nokļuvušajiem.
Glaudot rudu, mīlīgu runčuku ar baltu krūtežu, Kristīne stāsta: "Šis ir Figaro. Divus gadus jau pie mums ir. Bija tā, ka mazi kaķīši, kuriem acis vēl ciet, bija izmesti mistkastē. Mūsu kaķene izbaroja Figīti. Viņš ir ļoti mīļš."
Par cilvēkiem, kuri ne visai labi sadzīvo, mēdz teikt – tie nu gan dzīvo kā suns ar kaķi. Taču uz Ozolu namu sugu domstarpības, šķiet, neattiecas, tieši otrādi – viss liecina par lielisku saskaņu starp ģimenes četrkājainajiem draugiem. "Atnāk no rīta un sabučojas suns ar kaķi," saka Dainis.
"Tad, kad kaķene Pīrādziņš slimoja, te staigāja mums sasaitēta, tad kucīte Džese viņu bieži mazgāja," atceras Kristīne.
Suņu meitenes Džese, Bella un Roze ir ienākušas ģimenē no dzīvnieku patversmes. Adoptējot suni, ir jārēķinās, ka pagātnē piedzīvotais var atstāt sekas tā uzvedībā uz visu mūžu. Bella un Roze jaunajās mājās iedzīvojušās ātri, taču Džesi ilgi vajājis iepriekš piedzīvotais.
"Mēs viņu paņēmām, kad viņai bija gads un divi mēneši, un viņa dzīvoja pie vīrieša, kurš vienkārši nerūpējās par viņu. Nebaroja, ārā neveda," stāsta Kristīne. "Arī sita," piemetina viņas vīrs. Sunīte nokļuvusi patversmē, jo kaimiņiem kļuvis žēl nabaga dzīvnieka un pasūdzējušies atbildīgajās instancēs.
Ozolu ģimene atceras, ka sākums bija ļoti grūts – kucīte bija ļoti tramīga, no visa baidījās. Tikai pēc vairākiem mēnešiem viņiem izdevās iekarot Džeses uzticību.
Kristīne vēl tagad skaidri atceras reizi, kad sunīte beidzot sākusi saimniekiem uzticēties. Te nu jāpiemin teiciens – mīlestība iet caur vēderu. "Viņai bija liels katls uzvārīts. Kad viņa paēda, atnāca un nolaizīja mums abiem rokas. Tad viņa it kā pieņēma mūs." Dainis atminas, ka sākotnēji sunīte ēdusi ārkārtīgi daudz, burtiski rijusi, jo pie iepriekšējā saimnieka bieži nācies ciest badu.
Tik liels dzīvnieku skaits mājās ir pamatīga atbildība. Visi ir jāsamīļo un jāpabaro. "No rīta pieceļoties, viņi visi skatās un tu vienkārši nevari aizmirst viņus pabarot," smejas Kristīne.
Pat ienākšana mājās, pārrodoties no ikdienas gaitām, esot ilgs process, jo teju visi ķepaiņi nāk sveicināties, grib tikt samīļoti.
"Iebraucam iekšā un tad ir tā, ka ir pusstunda, stunda paiet, kamēr ar katru parunā. Tur Rozīte lec, un Džese un Bella priecīgas. Un tad kaķi ir tādi, kas sagaida. Pusstundu vajag, kamēr ieiet mājās iekšā," stāsta Kristīne.
Ozolu saime visus dzīvniekus uzskata par pilnvērtīgiem savas ģimenes locekļiem. Nama māte saka: "Dzīvnieki – viņi ir ļoti gudri. Viņi tikai nevar pateikt, bet viņi ļoti labi visu saprot."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
