Astoņi neparasti savvaļas dzīvnieki, kurus tu varētu nezināt  (15)

Cekulainais briedis (Elaphodus cephalophus) savu nosaukumu ieguvis, pateicoties kuplajam tumšā apmatojuma cekulam, kas rotā tā pieri un bieži vien apslēpj tā pavisam mazos radziņus. Lielu ragu vietā šim briedim daba iedalījusi garus ilkņus, kuru dēļ tas nereti tiek dēvēts vienkārši par ''ilkņaino briedi" vai pat "briedi vampīru".

Ilkņus cekulainais briedis izmanto dažādiem nolūkiem. Pirmkārt, tie ir brieža galvenais ierocis cīņās ar konkurējošiem tēviņiem un, ja dzīvniekam paveicies ar ļoti prāviem ilkņiem, tas var likt sāncensim atkāpties, pat neuzsākot cīņu.

Ar ilkņiem briedis arī var viegli nokasīt no stumbriem vienu no saviem iecienītākajiem gardumiem – ķērpjus, no sasalušas zemes izkasīt ko ēdamu. Zinātnieki uzskata, ka cekulainajam briedim gari ilkņi un pavisam mazi radziņi izveidojušies dzīves vides ietekmē. Tā kā cekulainie brieži mīt krūmājiem un citiem augiem bagātīgos mežos, ir mazāka iespēja, ka biežņā sapīsies ilkņi, nevis ragi.

Cekulainie brieži ir sastopami Ķīnā un Mjanmā. Pārsvarā mīt kalnainos meža rajonos. Izvēlas mūžzaļos mežus ar mitru un bagātīgu floru. Garo ilkņu īpašnieks pārtiek no dažādiem lakstaugiem, ķērpjiem un jauniem koku dzinumiem.

Pasaulē ir arī citi brieži ar pamanāmiem ilkņiem, piemēram, Ķīnas ūdensbriedis (Hydropotes inermis) un Sibīrijas muskusbriedis (Moschus moschiferus).

Dambo astoņkājis (Grimpoteuthis) mīt ļoti dziļi jūrā Janzēlandes, Austrālijas, Papua Jaungvinejas, kā arī Filipīnu salu tuvumā.

Neparastais jūras dzīļu iemītnieks uz citu astoņkāju fona izceļas ar prāvām "ausīm", gluži kā zilonītim Dambo no daudzu bērnu iemīļotās Disneja multiplikācijas filmas. Patiesībā gan tās ir spuras, kas astoņkājim palīdz pārvietoties.

Dumbo astoņkājis galvenokārt pārtiek no sīkiem vēzīšiem un gliemjiem.

Barbirusa (Babyrousa babyrussa), saukta arī par briežkuili, ir cūku dzimtas zīdītājs, kas sastopams tādās Indonēzijas salās kā Sulavesi, Sula, Togi un Buru.

Barbirusu tēviņi izceļas ar diviem gariem papildu ilkņiem, kas atrodas purna virspusē. Visus četrus ilkņus tie liek lietā cīņu laikā, turklāt augšējie noder aizsardzībai, bet augšējie – uzbrukumam.

Barbirusu mātītēm ilkņi ir vai nu ievērojami mazāki, vai arī to nav vispār.

Neparastie briežkuļi ir vientuļnieki, taču mātītes parasti dzīvo grupās kopā ar sivēniem, līdz pat 84 rukšiem vienā kompānijā.

Sārtais bruņnesis (Chlamyphorus truncatus) ir mazākais bruņnešu dzimtas pārstāvis, kura garums sasniedz vien 8–12 centimetrus.

Briesmu situācijās mazais dzīvnieciņš uzvedības ziņā atgādina strausu. Ja kaut kas to nobiedē, burtiski dažu sekunžu laikā ierokas zemē.

Sārto bruņu īpašnieks rok sev alas sausā augsnē netālu no skudru mājokļiem, jo šie kukaiņi un to kāpuri ir zvēriņa ēdienkartes galvenā sastāvdaļa. Pateicoties prāvajām, spēcīgajām priekšķetnām, sārtais bruņnesis ir labs racējs.

Gerenuks (Litocranius walleri), zināms arī kā Vallera gazele vai garkakla antilope, pieder antilopju dzimtai un izceļas ar ļoti slaidu, garu kaklu. To gerenuks izstiepj, kad netipiski citām antilopēm, pieceļoties pakaļkājās, mielojas ar koku lapām un jaunajiem dzinumiem. Šie dzīvnieki īpaši iecienījuši akācijas. Zāli ēd ļoti reti.

Vārds "gerenuk" nāk no somāliešu valodas, kur nozīmē "ar žirafes kaklu". Attiecībā pret ķermeni gerenukam ir visai maza galva, toties lielas, dzirdīgas ausis, kas palīdz saklausīt plēsēju tuvošanos.

Neparastie gerenuki dzīvo krūmājiem bagātīgos tuksnešos Austrumāfrikā.

Lai gan kailo kurmjžurku (Heterocephalus glaber) grūti nosaukt par ļoti pievilcīgu zvēriņu, tas ir ievērības cienīgs dzīvnieciņš, jo vispār neslimo ar onkoloģiskām slimībām un var nodzīvot līdz pat 28 gadiem, kas tik maziem grauzējiem ir netipiski garš mūžs.

Interesantākais ir tas, ka šis dzīvnieks praktiski nenoveco, paliekot labā fiziskajā formā, veselīgs un auglīgs teju līdz dzīves izskaņai. Zinātnieki daudzviet pasaulē pēta šos jokainos radījumus, meklējot atbildes, kā cilvēkiem pasargāt sevi no vēža un aizkavēt novecošanu.

Kailā kurmjžurka ir sastopama Austrumāfrikā. Savus lielos, spēcīgos priekšzobus dzīvnieciņš izmanto zemes drupināšanai, veidojot savas alas. Pārtiek galvenokārt no dažādiem kāpuriem un kukaiņiem.

Krabis jetijs (Kiwa hirsuta) ieguvis tik neparastu nosaukumu, jo tiešām, atšķirībā no citiem krabjiem, nedaudz atgādina Himalaju kalnos it kā mītošo jetiju jeb sniega cilvēku – krabja kājas un spīles klāj gaišs, pūkains apmatojums.

Neparastais krabis sastopams dziļi dzelmē Klusā okeāna dienvidu daļā. Pirmo reizi atklāts tikai 2005. gadā.

Krabis jetijs ir aptuveni 15 centimetrus garš.

Strupdeguna mērkaķi (Rhinopithecus roxellana) ir sastopami Ķīnas dienvidu daļā (Tibetā, Sičuaņā, Juņnaņā un Guidžou), kā arī Vjetnamas un Mjanmas ziemeļu daļā. Tie ieguvuši savu nosaukumu nelielā, uzrautā deguna dēļ ar priekšup vērstām nāsīm – tās izskatās mazliet spocīgi, jo atgādina deguna atveres cilvēka galvaskausā.

Strupdeguna mērkaķi dzīvo kalnu mežos. Lielāko daļu laika neparastie zvēriņi pavada kokos. Tie dzīvo lielās grupās, kuras var veidot pat 600 šādu īpatņu.

Viņiem ir ļoti plašs vokālais repertuārs. Strupdeguņu ēdienkartē ir galvenokārt dažādu koku skujas, bambusa pumpuri, augļi un lapas.

Raksta tapšanā izmantota informācija no portāliem "NathionalGeographic.com" un "Kickassfacts.com".