'Ieraudzīju un viss – saslimu.' Par mīlestību pret samojediem stāsta audzētāja  (3)

Aicināju uz sarunu samojedu audzētavas "Kenventaki" saimnieci Ramonu Kārkliņu, lai uzzinātu par šiem skaistajiem suņiem vairāk.

- Kā sākās jūsu aizraušanās ar samojediem?

Ramona: "Kādreiz mums bija kollijs, tad seši kokerspanieli. Kad tie novecoja un devās citos medību laukos, nolēmām – viss, ar suņu audzēšanu vairs nenodarbosimies. Tikai... kādu vienu iegādāsimies, lai mājās nebūtu skumji un varētu turpināt savu hobiju – apmeklēt suņu izstādes.

Vēlējāmies citu šķirni, kādu augumā lielāku suni. Tas bija 2002. gadā, kad kopā ar draugiem devāmies uz suņu izstādi "World Dog Show" Amsterdamā, Nīderlandē bet turpceļā iegriezāmies citā izstādē Brno, Čehijā – tāpat vien, apskatīt, kas šajā vietā interesants notiek. Un tur pirmoreiz tik tuvu ieraudzīju samojedu. Ieraudzīju un viss –"saslimu". Mistiski, bet acumirklī kļuva skaidrs – šī būs mana šķirne!

Būtībā ar samojedu ir kā ar velniņu – ja atdosi tam mazo pirkstiņu, viņš paņems visu roku. Šajā gadījumā gan precīzāk būtu teikt – visu sirdi.

Brno arī iepazinos ar samojedu audzētāju Janu Fulerovu no Slovākijas, apmainījāmies ar adresēm, sākām sarakstīties. No kuras vēlāk iegādājos jau savu otro un titulētāko suni Mačo.

- Bet, kā pie jums nonāca pirmais samojeds? Pastāstiet par viņu vairāk.

Tajā pašā gadā mūsu mājās ienāca pirmais samojeds Arabella (pilnā vārdā – Alba Arabella Vidnavska Zare). Kucīte tieši pirms baltajiem Ziemassvētkiem ieradās pie mums no Čehijas audzētavas "Vidnavska Zare". Arabella ar savu labestību un raksturīgo sammiju iezīmi – smaidu lika mūsu ģimenei biežāk smaidīt un kļūt pozitīvākiem.

Arabella ir pirmais Latvijas sammijs – suns terapeits. Kad kopā likām eksāmenu Polijā, eksaminētāji atzīmēja, ka milzīgs prieks skatīties uz suni, kurš uzdevumus pilda nevis tāpēc, ka liek, bet tāpēc, ka patīk.

Ļoti skumstu pēc viņas, bet diemžēl nav lemts mūsu četrkājainajiem draugiem dzīvot saules mūžu. Taču ir liels gandarījums, ka viņas mazie, baltie kucēni ir nokļuvuši pie visvislabākajiem saimniekiem, kā arī turpina mammas iesākto ceļu, kļūstot par labiem terapijas suņiem.

Pašlaik pie mums dzīvo pieci sammiji: Mačo (12 gadu), Berimors (10 gadu), Pūce (9 gadi), Endžija (6 gadi) un Džerods (4 gadi). Pilnīgi noteikti mūsu favorīti ir visi mūsu sammiji, taču īpaši izcelt varu Džerodu un mūsu audzētavā dzimušo Endžiju.

Abi šie sammiji, gluži kā Arabella, arī ir izgājuši testus, nolikuši eksāmenu un kļuvuši par terapijas suņiem, ar kuriem apmeklējam rehabilitācijas centru Rīgā un labprāt piedalāmies citos pasākumos.

- Ko tieši Džerods un Endžija dara rehabilitācijas centrā? Kā palīdz un kam palīdz?

Mūsu baltie mīluļi palīdz bērniem un jauniešiem ar cerebrālo trieku, autismu un garīgo atpalicību. Bērni komunicē ar mūsu sammijiem emocionāli pozitīvos un komfortablos apstākļos, rotaļīgā gaisotnē.

Sadarbojoties ar suni, veidojas beznosacījuma mīlestība un uzticēšanās, bērns mācās iniciatīvu, pacietību un paškontroli, aug viņa pašnovērtējums un kompetence, mazinās spastika muskuļos un veidojas jauni refleksi.

Bērns uztver nodarbības nevis kā kārtējo ārstēšanās kursu, bet vienkārši priecājas par tikšanos ar suni. Šāda terapija spēj darīt brīnumus un palīdzēt atveseļošanās ceļā gan bērniem, gan pieaugušajiem. Glāsts, skatiens vai pat vienkārši klātbūtne var būt dziedējošāka par tablešu kalniem.

Sammijs ir apķērīgs suns ar asu prātu, viņš spēj pārsteigt ar patstāvīgiem lēmumiem, nestandarta rīcību un savu radošo pieeju dzīvei. Katra diena ir pārsteigumiem pilna. Reizēm šķiet, ka man atliek vien gaidīt, kad kāds sammijs piepeši sāks runāt. Tajā pašā laikā šis suns mēdz būt arī spītīgs.

Pasaulē samojedus itin bieži var redzēt, piedaloties adžiliti vai suņu pajūgu skriešanās sacensībās, tomēr samojedi nav paši ātrākie. Patiesībā čempionu lauru plūkšanai sacensībās šī nav pateicīgākā ziemeļu suņu šķirne. Taču, salīdzinot ar citiem ziemeļniekiem – haskijiem vai malamutiem, – samojeds ir vislabākais kompanjons cilvēkam: starp saviem ziemeļu sugas brāļiem paklausīgākais, sabiedriskākais un arī nav tik liels apkārtstaigātājs.

Sammiji ir ļoti draudzīgi pret cilvēkiem, bet jo īpaši mīl bērnus un nekautrējas izrādīt savu maigumu. Ne velti citur pasaulē šie suņi tiek izmantoti pozitīvu emociju rosināšanai cilvēkiem pansionātos vai bērnu namos.

Pret citiem sugas brāļiem ir ļoti toleranti – nekad nebūs pirmie, kuri uzsāks kašķi, bet arī nebūs tie, kuri ļaus sev kāpt uz galvas.

Sammijs – tas ir īsts draugs arī brīžos, kad pārējā pasaule nesaprot. Suns, kurš var dzīvot it visur, pieņemt jebkādu saimnieka dzīvesstilu un piedalīties gandrīz visās aktivitātēs. Galvenā prioritāte samojeda dzīvē ir rūpēties par savu ģimeni un piedalīties it visā ar lielu prieku.

Samojedam jāzina, ka esi blakus – atnāk, pabiksta ar purnu un aiziet tālāk.

- Kādi ir šīs šķirnes plusi? Ar ko sammiji pozitīvā ziņā izceļas uz citu šķirņu fona?

Sammiji ir vienmēr pozitīvi noskaņoti, sirsnīgi un dzīvespriecīgi suņi. Ļoti labi cilvēku kompanjoni, jo ir dikti sabiedriski un draudzīgi.

Sammija kažociņam nav suņiem raksturīgās smakas. Šos suņus var turēt gan ārā, gan telpās. Maldīgs ir uzskats, ka vasarā šajā kažokā sunim ir grūti. Tā nav, jo kažoks sammijam kalpo kā termoregulators.

Šīs šķirnes pārstāvji var lepoties arī ar labu veselību. Tie ir izturīgi ilgdzīvotāji, kuru mūža minimālais ilgums ir 12 gadu.

- Vai sammijiem ir arī kādi mīnusi?

Samojeds ir skaļš suns, kurš daudz ''pļāpā''. Nederēs par suni tiem, kuriem vajadzīga disciplīna kā armijā, bezierunu paklausība, suns, kas gatavs pavēles nolasīt no acīm, maziņš, dresēts robotiņš. Ja pret suni ir ļoti stingras prasības dresūras un paklausības ziņā, tad jāatmet doma par samojedu suni.

Sammijs ir piemērots tikai pacietīgiem un iejūtīgiem cilvēkiem, kuri audzināšanā spēj saglabāt arī konsekvenci.

Jāpiemin, ka spalvas mešanas periodā mājās var izskatīties kā pēc sniega vētras, taču tikai tad, ja kažoku neprasmīgi kopj. Vēl šis suns nav piemērots turēšanai ierobežotā telpā.

Sammijam ir pašattīrošs kažoks. To nodrošina specifiskā spalvas struktūra. Suņa kažokam – pat salijušam – nepiemīt suņiem raksturīgā specifiskā smarža. Šos suņus nav vajadzības mazgāt biežāk par divām reizēm gadā, ja netiek apmeklētas izstādes vai suns kaut kur stipri nenosmērējas.

Pirms izstādēm gan sammijs jāmazgā vienmēr. Sammija sagatavošana izstādei prasa apmēram trīs līdz četras stundas, ieskaitot gan mazgāšanu, gan žāvēšanu ar fēnu. Protams, tas ir grūtāk kā ar īsspalvainu suni, bet – kāds rezultāts!

Bieži vien no malas izskan žēlas nopūtas: "Jūs gan bieži dabūjat mazgāt savus skaistuļus, lai būtu tik balti." Mana atbilde – jā, bet es esmu priecīga, ka maniem suņiem, tiklīdz tie kaut kur nosmērējas, tas ir labi redzams atšķirībā no tumšas krāsas suņiem, jo manu suņu kažociņš līdz ar to biežāk tiek sakopts. Patiesībā kā gaiši, tā tumši suņi kļūst netīri vienlīdz ātri, tikai tumšajiem tas tik ātri nav redzams. Katrā ziņā saviem baltajiem suņiem to, ka kažociņš sasmērēts, pamanu ātri un suņi uzreiz tiek sakopti. Tas nemaz nav tik sarežģīti, vajag tik vēlēties.

Pietiek, ja pāris reizes nedēļā kažoku izsukā, īpašu uzmanību veltot kažokam aiz ausīm, uz kakla un uz muguras pie astes pamatnes, kur aste veido gredzenu.

Pārāk biežas peldes šiem suņiem nav vēlamas, jo biezais kažoks žūst ļoti lēni. Pēc katras peldes vai mazgāšanas tas obligāti jāizžāvē ar fēnu!

Kažoku samojeds maina vienu, divas reizes gadā un šajā laikā, kā jau minēju, mājā var sākt izskatīties kā pēc sniega vētras. Lai tā nenotiktu, jānogaida, līdz vecā pavilna "nobriest" un sāk viegli nākt ārā. Tad vienu dienu jāvelta kažoka sakopšanai – to ļoti rūpīgi izsukā, tad mīluli izmazgā, izžāvē ar fēnu un beigās izķemmē vēlreiz.

Nepareizi kopjot kažoku un barojot, sammiju var piemeklēt ādas kaites. Piemēram, šie suņi paši nespēj atbrīvoties no ziemas kažoka, tādēļ, ja cilvēks nepiepalīdz, tas saveļas, cauri sāk augt jaunais apmatojums. Un tādā "midzenī", protams, var sākt dzīvot un vairoties blusas. Suns kasoties saskrāpē savu ķermeni, zem biezā kažoka tas piedevām izsūt, kā iespaidā var izveidoties visdažādākie dermatīti un ekzēmas. Saimniekam ir jāsaprot, ka jebkuram sunim patīk būt tīram un sakoptam. Mēs taču arī mazgājamies un ejam pie friziera.

Kā jau minēju, kažoks pēc katras suņa mazgāšanas ir jāizpūš ar fēnu, jo, kā jau visiem garspalvainajiem suņiem, tas lēni žūst un ir risks, ka var veidoties mitrais dermatīts.

Man kā šīs šķirnes audzētājai ir svarīgi, lai nākamais saimnieks zinātu, ka viņu suns ir vesels un var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, viņu neapdraud kādas iedzimtas kaites. Tāpēc saviem suņiem veicu acu, kā arī gūžu un elkoņu displāzijas (defekta) pārbaudes. Acs slimību diagnostiku veterinārajā klīnikā veic oftalmoloģijas speciālists, bet gūžas un elkoņa locītavas displāzijas pārbaudi veic vetārsts rentgenoloģiskā pārbaudē.

Sevišķi pie pārbaudēm jāpiedomā tiem suņu saimniekiem, kuri kopā ar sammiju vēlās pievērsties kādam suņu sporta veidam. Tad noteikti ieteiktu suņiem veikt displāzijas testu, jo sports nav joka lieta, suņi mums ir vieni, paši mīļākie, bet veselību sabojāt var viens divi.

Tāpat arī barošana ir svarīga, lai suns būtu vesels ar spožām acīm un kažoku. Vienmēr brīnos par saimniekiem, kuri dod saviem suņiem plikus kaulus grauzt. Vai tad dabā vilki, lapsas un citi plēsēji ēd kaulus ? Viņi nomedī medījumu un ēd gaļu, tāpēc dosim saviem mīluļiem to kaulu ar apkārt bagātīgu gaļas piedevu. Mēģināsim barot savus mīluļus ar kvalitatīvu ēdienu, un tad arī nebūs daudzas veselības problēmas, ko mēs paši radām saviem suņiem.