Cauruļzobis
Foto: AFP/Scanpix
Angļu valodā neparastā cauruļzobja nosaukums ir "aardwark", kas cēlies no dienvidafrikāņu valodas, kur nozīmē "zemes cūka". Un patiesi – paraugoties uz cauruļzobja brango rumpīti un garo šņukuru ar priekšup vērstām nāsīm, ir manāma līdzība ar ruksi. Taču šajā zvēriņā var saskatīt arī citu dzīvnieku izskata iezīmes – truša ausis un ķengura asti.

Cauruļzobis (Orycteropus afer) gan nav tuvs "radinieks" nevienai no šīm sugām. Neparastā dzīvnieka otrs nosaukums ir Āfrikas skudrulācis, taču, lai gan tiešām mielojas ar skudrām un termītiem, tam nav tuvas radniecības arī ar Dienvidamerikā mītošajiem skudrulāčiem. Cauruļzobja tuvākie radi ir tenreki (Afrosoricida) un lēkātāji (Macroscelididae) – visi šie zvēri kopā veido Āfrikas kukaiņēdāju virskārtu.

Cauruļzobis savu latvisko nosaukumu ieguvis savas visspecifiskākās īpatnības dēļ – tam ir caurulīšu formas zobi, un tiem nav emaljas. Zobi viegli nodilst, bet visu laiku ataug.

Neparastie cauruļzobji sastopami gandrīz visā Āfrikas teritorijā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. Tie ir nakts dzīvnieki. Cauruļzobji dienu pavada, patvērušies no svelmes vēsās alās, ko izrakuši zemē ar savām spēcīgajām ķetnām un nagiem, kas atgādina mazus, asus pīķus. Pēc saulrieta viņi šos ieročus liek lietā, meklējot savu iecienītāko kārumu – termītus. Naktī tie nereti mēro vairākus kilometrus, meklējot lielas termītu "mājas".
Foto: PantherMedia/Scanpix
Ar savām spēcīgajām priekšķetnām izsalcis cauruļzobis ātri vien izrokas cauri termītu celtnes cietajai čaulai un liek lietā savu garo, tievo mēli, lai tiktu pie sava iecienītākā našķa. Cauruļzobja mēle var būt pat 30 centimetrus gara un tā ir lipīga, tādēļ pie tās, gluži kā mušpapīra, pielīp kukaiņi. Zvēriņš mēdz ieturēt maltīti arī, ar asajiem nagiem izrakņājot skudru pazemes "ligzdas".
Zvēriņš, rakņājoties pa zemi, spēj noslēgt savas nāsis, lai tajās neiekļūtu putekļi un kukaiņi. No sadusmotiem termītiem un skudrām kārumnieku pasargā biezā āda.
Foto: Shutterstock
Cauruļzobju mātīte parasti laiž pasaulē vienu mazuli katru gadu. Tas paliek ar māti līdz sešu mēnešu vecumam, kad pamet "ligzdiņu" un sāk rakt pats savu alu sistēmu, kas var būt ļoti plašs mājoklis ar vairākām "ārdurvīm".
Cauruļzobis ir diezgan prāvs zvēriņš – šņukura īpašnieks sver 50 līdz pat 82 kilogramus. Tā garums, neieskaitot asti, ir 109 līdz 135 centimetri, bet aste ir vēl 53 līdz 66 centimetrus gara. Cauruļzobja mūža ilgums ir vidēji 23 gadi.
Dzīvniekam ir augsti izliekts mugurkauls. Ķermeni sedz rets, plāns un ass apmatojums, kas parasti ir pelēkdzeltens vai sarkanbrūns.

Raksta tapšana izmantota informācija no portāla "NationalGeographic.com".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!