Piecas burvīgas kaķu šķirnes, kuru lepnums – 'lūša' ļipiņa  (2)

Ieraugot strupastainos kaķus, cilvēki nereti vēršas pie to īpašniekiem ar pārmetumiem: "Kāpēc jūs tiem nabadziņiem griežat astes? Tā taču ir cietsirdība!" Patiesībā nevienai no turpmāk minētajām šķirnēm aste netiek kupēta – dzīvnieki tādi piedzimst nejauši radušās gēnu mutācijas ietekmē.

Tāpat daudzi jautā, vai šiem kaķiem nav problēmu ar līdzsvaru, jo aste taču ir līdzsvara orgāns. Tomēr tādu nav – šie murrātāji skrien un lec kā parasti kaķi.

Lai gan Kuriļu bobteilus pazīst gandrīz visi, tikai retais zina, ka nav divu Kuriļu bobteilu ar pilnīgi vienādu asti – katram kaķim tā ir tikpat unikāla gluži kā cilvēkam pirkstu nospiedumi. Dažam tā vairāk atgādina truša ļipu, citam kuplu palmu, bet vēl kādam – āķīti.

Vēl Kuriļu bobteili ir interesanti ar to, ka viņiem pakaļkājas ir garākas nekā priekškājas, tādēļ, no sāna raugoties, sēžamvieta ir piepacelta. Gluži kā lūsim. Tā tas izveidojies, lai kompensētu astes trūkumu, kura parasti kaķim palīdz noturēt līdzsvaru.

Kuriļu bobteila lepnums – aste ir savērpta gredzenā vai noliekusies uz vienu vai otru pusi. Tā nedrīkst būt īsāka par 3 un garāka par 8 centimetriem. Asti veido 2–10 skriemeļi, un klāj garš un kupls apmatojums.

Strupastainie kaķi ir ārkārtīgi attapīgi un gudri, un viņu savvaļas dzīvniekam līdzīgā āriene nekādi neatbilst to mīļajam raksturam. Šie kaķi ir mīlīgi, rotaļīgi un sabiedriski.

Rakstura ziņā bobteili atgādina suņus. Viņiem piemīt ieradums sagaidīt saimnieku pie durvīm un sveicināt. Viņi ļoti pieķeras cilvēkam, taču labprātāk nevis ieritinās viņam klēpī, bet guļ pie kājām. Šie kaķi labprāt skrien pakaļ un atnes saimnieka aizsviestu rotaļlietu vai bumbiņ

Kuriļu bobteili ir dabiskas izcelsmes šķirne, kas attīstījusies un turpina eksistēt izolētā vidē, tādēļ ieguvusi konkrētas iezīmes un spējusi saglabāt savu unikalitāti. Šie kaķi, kā jau to vēstī nosaukums, radušies Kuriļu salas.

Kuriļu bobteilam var būt ļoti dažādu krāsu un rakstu kažoks, gan īsspalvains, gan pusgarspalvains.

Pievilcīgais Amerikas bobteils ir dabiskas izcelsmes īsastaino kaķu šķirne – minkām astes netiek kupētas, tie ar tādām piedzimst. Šos kaķus neuzskata par strupastaino manksu vai Kuriļu (japāņu) bobteilu radiniekiem, un netiek pieļauta šo abu šķirņu izmantošana Amerikas bobteilu selekcijā.

No pirmā acu uzmetiena Amerikas bobteils atgādina varenu savvaļas kaķi, kas ieradies cilvēka mājās pa taisno no meža. Tomēr šīs šķirnes kaķu temperaments ir lieliski pielāgots dzīvei kopā ar cilvēkiem – Amerikas bobteili, kuri lepojas ar lūša astei līdzīgu ļipiņu, ir vieni no pievilcīgākajiem, mīļākajiem un uzticīgākajiem kaķiem.

Amerikas bobteils ejot tur asti cēli paceltu virs muguras un mēdz to viegli luncināt kā suns, ja jūtas laimīgs vai ir ļoti koncentrējies. Itin bieži šos apķērīgos kaķus izdodas pieradināt staigāt pie saites vai atnest aizmestu priekšmetu.

Amerikas bobteila kažoks var būt jebkādā krāsā, kā pusgarspalvains, tā īsspalvains.

Hailanders ir reta šķirne, kuras pārstāvji sastopami gandrīz tikai Amerikas Savienotajās Valstīs un Austrālijā. Tie ir vieni no lielākajiem mājas kaķiem, kuriem piemīt ļoti savdabīgs izskats.

Hailanderam ir neparastas ausis – ar izteikti noapaļotiem un atpakaļ atliektiem galiņiem. Īsā aste, gluži kā lūsim, kombinācijā ar atlētisko ķermeni dara hailanderus līdzīgus savvaļas kaķiem.

Hailanderi nobriest tikai 3–4 gadu vecumā, izaugot par lieliem un spēcīgiem kaķiem. Tēviņu svars parasti ir 9–10 kilogrami, bet mātītes ir vieglākas, tomēr katrā ziņā virs 5,5 kilogramiem.

Neraugoties uz mazliet mežonīgo izskatu, šīs šķirnes kaķi ir ļoti mīloši, maigi un rotaļīgi. Viņiem patīk atrasties uzmanības centrā. Hailanderi ir ļoti enerģiski un zinātkāri, tiem patīk daudz skraidīt un rotaļāties.

Šie kaķi ir ļoti gudri, un tiem, gluži kā suņiem, var iemācīt gan sēdēt, gan atnest saimnieka aizmestu rotaļlietu, gan staigāt pie pavadiņas.

Šī šķirne ir ļoti pretrunīgi vērtēta un vairums vadošo kaķu audzētāju asociāciju to neatzīst. Daļa šīs šķirnes vienu no raksturīgākajām iezīmēm – daudzpirkstainību – sauc par kroplību, kuru nevajadzētu pavairot, savukārt citi to uzskata par unikālu izskata "rozīnīti".

Mankss un kamriks būtībā ir vienas šķirnes kaķi, kas atšķiras vien ar apmatojuma garumu. Manksi ir īsspalvaini, bet kamriki – garspalvaini. Tos ir atļauts pārot savā starpā un kaķu mammai vienā metienā var piedzimt gan manksi, gan kamriki.

Leģenda vēsta, ka šie kaķi kā pēdējie kāpuši uz Noasa šķirsta, un Noass, steigā celdams buru, iespiedis murrātāju astes durvīs. Patiesībā manksi un kamriki strupastaini dzimst nejaušas gēnu mutācijas rezultātā, kas, kaķiem mitinoties to dzimtenē – Menas salā Īrijas jūrā, strauji izplatījusies, kaķiem savstarpēji pārojoties.

Manksi un kamriki ir ļoti klusi, mierīgi, relaksēti un ar dzīvi apmierināti kaķi. Visbiežāk viņi laiski guļ un amizanti kustina savas dzirdīgās ausis. Šad tad gan murrātāji grib arī parotaļāties.

Manskiem un kamrikiem sastopami ļoti dažādu krāsu un rakstu kažoki.

Piksībobs ir neparasts un pārsteidzošs kaķis. Pēc izskata tas atgādina mazu savvaļas lūsi, ar ko joki mazi, bet patiesībā pēc rakstura ir mīlīgs, uzjautrinošs un ārkārtīgi uzticīgs savai ģimenei.

Nereti mēdz teikt, ka šīs šķirnes kaķiem piemīt suniska uzvedība, jo tiem ātri vien var iemācīt staigāt pie pavadas un piksībobam patīk sekot savam saimniekam ik uz soļa.

Piksīboba izcelsme ir noslēpumā tīta. To raksturo kā dabiski radušos šķirni, kuru izkopusi Anna Brūere no Vašingtonas štata. 1985. gadā Beikera kalna pakājē Kaskāžu kalnu ziemeļdaļā dzīvojošs precēts pāris pie šķūņa izdzirdēja briesmīgu troksni. Aizsteigušies skatīties, kas tur īsti notiek, abi ieraudzīja dzīvnieku, viņuprāt, lūsi, cīnāmies ar vietējo mājas kaķeni.

Šim dzīvniekam bijusi īsa aste un polidaktīlija (daudzpirkstainība) – vairāk pirkstu ķepām, nekā ierasts. Pēc kāda laika mājas kaķene laida pasaulē mazuļus, un valda uzskats, ka tie radušies, lūsim pārojoties ar lauku kaķeni. Vienu no kaķēniem – plankumainu ar pārlieku lielu pirkstu skaitu – Kerola Anna Brūere paņēma sev. Dažus mēnešus vēlāk viņa iegādājās vēl vienu kaķi ar strupu asti.

Piksīboba kažoks, kā jau tas savvaļas kaķa līdziniekam pieklājas, ir brūni plankumains. Pieļaujams jebkurš brūnais tonis.

Piksīboba ķepām var būt līdz septiņiem pirkstiem. Līdzīgi kā ar hailanderiem, arī piksībobu audzētāji ir ilgi un neatlaidīgi cīnījušies, lai panāktu šķirnes atzīšanu, taču dažas vadošās kaķu audzētāju organizācijas to joprojām nav izdarījušas. Piksībobu skaits pasaulē joprojām ir salīdzinoši neliels.