Kuriozi ar dzīvniekiem: rēciena iztraucētie mīlnieki, nesasniedzamais balodis un citi

"Reiz braucām uz Rīgu un līdzi bija paņemta taksenīte. Apstājāmies pie luksofora un mums blakus apstājās mašīna, kurā sievietes ēda saldējumu. Taksene to pamanīja un skatījās ar tik žēlīgu skatienu uz to saldējumu, ka pat sievietes blakus mašīnā sāka smieties." (Undīne Krīgerte)

"Manām abām rotveilera kucītēm ļoti patika braukt automašīnā – skatīties pa logu, uzriet citām mašīnām, kuras piebrauca pa tuvu. Braucu ar otro golfiņu un bagāžnieka nodalījumā abām īsti nebija vietas, abas vienmēr strīdējās. Iedomājos vecāko nosēdināt aizmugurē uz sēdekļa.

Braucam, viss labi, sunes priecīgas vēro apkārtni, skatās pa logu. Emocijas sit augstu vilni. Te pēkšņi dzirdu kaut kādu nelabu troksni, bet uz šosejas uzreiz nevaru apstāties. Kad nobremzēju, bija jau par vēlu. Vecākā sunene nevarēja savaldīt savas emocijas un aiz priekiem, ka braucam, ieķērās aizmugurējā sēdeklī. Variet tik iedomāties rotveilera žokļus un spēku!

Sēdeklis pagalam, porolons pa gaisu. Es sāku viņu bārt, teicu, ka izmetīšu no mašīnas, bet viņa tik nevainīgām actiņām skatās, it kā sacīdama: "Nu, bet es taču tik drusku pa daudz sapriecājos. Nu nebaries uz mani!" Neko darīt! Bija vien jāturpina ceļš.

Vēlā rudenī staigājot un dauzoties ar abām sunēm pa pļavu, pazaudēju atslēgu saišķi. Meklēju, meklēju, bet neatradu. Uznāca tumsa, atbrauca meita mājās, tiku dzīvoklī. Nākamajā rītā uzsniga sniedziņš. Staigājām pa to pašu pļavu. Sunenes savā nodabā skraida. Es, vairs necerot, ka atradīšu atslēgas, tāpat eju, spārdot sniegu. Te pēkšņi dzirdu, kaut kas nošķind – metāliska skaņa! Skatos, vecākā sune pacēlusi zobos atslēgas un nes tās man. Saku viņai: "Hetiņ, atdod atslēgas, tu gan malacis!" Bet viņa pagriež galvu uz otru pusi un nedod. Nācās vien iet uz mājām meklēt kārumu. Un tikai istabā, saņemot samaksu – kārumu, atslēgas tika atdotas." (Vija Šenkevica)

"Man ir suns, vārdā Mīļums, kurš vienlaikus ir gan labs sargsuns, gan liels blēņu darītājs. Vienu dienu pie mums bija atnākuši ciemiņi. Uzcepām gardas pankūkas. Visi paēda, pat pāri palika. Mēs aizgājām pavadīt ciemiņus, bet Mīļums palika viens.

Kad ienācām atpakaļ, skatāmies un brīnāmies – uz galda vairs nevienas pankūciņas, bet Mīļums laimīgs guļ gultā. Nu, mēs, protam, neredzējām, kur pankūkas pazuda, bet ir visai spēcīga nojausma, kas tās varētu būt apēdis." (Anete Ratniece)

"Ir ziema. Mana vilcene Kerija naktī ap diviem vai trijiem baksta ar purnu, ceļ mani augšā. Es miegains pieceļos, uzvelku mēteli, čības un eju vest savu suneni ārā.

Pieejam pie lifta, spiežu pogu un lifta durvis veras vaļā. Pie sevis nopriecājos – paveicās, nebūs ilgi jāgaida! Tajā brīdī mana vilcene rēkdama metās liftā, tik vien paspēju izkliegt ''Fu!''. Uzbrukums apstājās. Man acis lielas. Skatos – divi pilnīgi pliki uz lifta grīdas nodarbojas ar seksu. Zēna "svētais gars'' sašļuka, un abi pielēca kājās. Pieturēju suni, un šie izmetās no lifta. Es ar kāju izsviedu viņu drēbes un braucām ar suneni lejā pačurāt.

Vilcene tā fiksi, fiksi nokārtoja savas darīšanas, un nākam atpakaļ. Spiežu pogu, veras durvis un sākas viss no gala – rēciens, divi pliki. Šiem otrais cēliens. Tad gan man uznāca dusmas. Redzēja taču, ka puspliks saimnieks izgāja ārā ar suni, vajadzēja taču saprast, ka drīz vien nāks atpakaļ." (Andris Mežpapāns)

"Siāmas runcim Dūzim patīk draudzēties ar visiem, kas atnāk ciemos, jo īpaši tāpēc, ka viņš ir istabas kaķis un nemaz tik bieži jaunas iepazīšanās iespējas viņam nepaveras. Vienu dienu uz palodzes nosēdās balodis, un tajā pašā laikā arī Dūzis gulēja turpat.

Runcim bija tik liela interese par putnu, ka viņš mēģināja ņaudēt, bet viņa balstiņa no satraukuma raustījās. Ātri skrēju pēc fotoaparāta, lai šo mirkli iemūžinātu. Un tad redzēju, kā Dūzis ķeksē ar ķepiņu pa stiklu, mēģinādams aizskart putnu – kā tad tā, tik tuvu, bet tikt klāt nevar?! Dūzim putns nekad tik tuvu nebija bijis. Un tā viņi tur abi sēdēja un viens uz otru skatījās kādas 20 minūtes." (Agita Eidinta)

"Tas bija ziemā, kad Juglas patversmē izvēlējāmies nelielu sunenīti šokolādes krāsā. Toreiz viņai bija ūsas un bārdiņa, kaut gan viņa vairāk līdzinājās putnu sunim, nevis pūdelim. Vēlāk sapratām, ka droši vien tāpēc, ka Dika ir ļoti kārtīga – ar paradumu pēc ēšanas un dzeršanas cītīgi slaucīt purniņu. Iespējams, pie iepriekšējā saimnieka no tā cieta ne viens vien paklājs un sega.

Mūsu mājās sunim tika paredzēts dzīvot siltā būdā ārā un skraidīt brīvi – lielā (aptuveni 2000 kvadrātmetri) teritorijā, ievērojot dārza zonu. Izskatījās, ka jau gadu vecais suns nekad nav redzējis tik daudz ko!

Dikai bija milzīgs prieks par brīvību, par to, ka var skriet, ka drīkst riet, ka drīkst slaucīt purnu gan sniegā, gan mauriņā (attēlā), par mīlestību no mums visiem.

Mums "jautrība" sākās pavasarī, kad katru nakti ap pulksten 2.00 gājām dārzā glābt kaimiņu kaķus, ķeksējot tos nost no ābelēm. Vēlāk gan vietējie kaķi izvēlējās iet mūsu teritorijai ar lielu līkumu. Arī eži naktīs tika pārcelti aiz žoga. Ja gadījās kāds iemaldījies kurmis (neatkarīgi no vietas dārzā), tad viņa alas teritorija palielinājās apmēram par vienu metru.

Suņu patversmē mūs informēja, ka suns esot dzīvojis dzīvoklī un mākot staigāt pie pavadas. Tā kā mums ļoti patīk pastaigāties gar netālu esošo upi, tad nolēmām kārtīgo suni pie pavadas aizvest pastaigāties, uzlikām arī mīksto uzpurnīti... un tad sākās! Tāpat kā slaukot degunu, Dika sāka braukt pa zemi, asfaltu, akmeņiem ar uzpurni, skaidri un gaiši sakot tam "nē". Uzpurņa jautājumu viņa atrisināja 20 sekunžu laikā. Bet, kā tad ar pavadiņu? Ne pirmajā reizē, ne pārējos desmit gados Dika nemācēja un negribēja mācīties rātni iet pie pavadiņas, viņa to darīja tieši tā, kā vecajā multiplikācijas filmā par Čipolīno, kur suns Ošņa velk savu saimnieku aiz sevis, klausot tikai savam degunam un pēdu dzīšanai nepieciešamajam ātrumam.

Arī ar komandām "sēdēt" un "dot ķepu" pirmajā mēnesī gāja interesanti, kamēr neienāca prātā komandas uzprasīt krievu valodā – komandas tika izpildītas zibenīgi. Vēlāk gan suns apguva arī mūsu valodu.

Runā, ka suņi, nonākot upē, uzreiz mākot peldēt – atļaušos nepiekrist, viņi, tāpat kā mēs, iemācās peldēt tikai caur slīkšanu. Redzēju šo peldētapmācību, pirmo reizi skatoties uz ziņkārīgo jauno mednieci, kura, ostot kārtējo vardi upes malā, paslīdēja un ievēlās upē, pilnībā pazūdot zem ūdens – gan tikai uz kādām divām sekundēm.

Skrēju glābt, bet tad no ūdens parādījās izmisusi, slapja galva un divas priekškājas, kuras tik enerģiski cilājās virs ūdens, ka tas drīzāk izskatījās nevis pēc peldēšanas, bet gan pēršanās pa ūdeni. Pirmajai reizei tas bija pietiekoši, lai atlikušo mūžu Dika upi un peldēšanos iemīlētu tik ļoti, ka, ar prieku nirstot, krastā nestu akmeņus un uzjautrinātu bērnus, lecot pakaļ no krasta mestajiem kociņiem.

Vēlāk sunenīte kļuva par lielisku mednieku – viņas trofeju sarakstā bija peles, kurmji, žurkas, mums par nožēlu, arī neuzmanīgi putni un kaķi, kuri bija ieklīduši mūsu teritoriju. Dika ievēroja dārza zonu – ļoti reti kāda medījuma dēļ kaut kas tika pabradāts.

Suns pie mums nodzīvoja 10 laimīgus gadus, priecājoties par dzīvi un priecējot mūs.

Nesen no Tukuma patversmes pie mums pārvākusies sunene Riete, kura ir ļoti mīļa. Pilnīgs pretstats Dikai – rātni staigā pie pavadas, ļoti nepatīk upe un peldēšanās, ar kaimiņu kaķiem guļ kopā mauriņā. Bet tas jau būtu cits laimīgais stāsts par draugu." (Antra Bruzgule)

"Iznākot no mājas, mana Aura nekļūdīgi zina, kad kaut kur braukšu un fiksi nosēžas pie bagāžnieka ar gaidošu skatienu, sak, braukšu līdzi!

Viņai ļoti patīk braukt ar auto. Vienreiz vedu lielu, speciāli uz meitas dzimšanas dienu pasūtītu torti mājās. Atveru bagāžnieku un pēkšņi no aizmugures viens lec tajā iekšā. Labi, ka stāvēju tai pusē, kur torte – noreaģēju, zibenīgi izraujot kūku laukā no bagāžnieka, citādi viens otrs būtu ielecis kūkā ar visām četrām un pamielojies. Tad nu ciemiņiem nekas nebūtu ticis.

Pēc katras ēdienreizes vienmēr bļodu apgāž otrādi – vienmēr! Nesaprotu, ko viņa ar to grib pateikt. Ja rosos dārzā, piemēram, stādu kaut ko, pieskrien un drudžaini laiza seju. Zina, kolīdz atbrīvosies rokas, dzīšu prom, atgaiņāšos, bet, kamēr nevaru, laiza, laiza un laiza." (Agnita Gucale)

Vai arī tev ir interesants stāsts ar četrkājaino draugu galvenajā lomā? Pastāsti to arī mums! Sūti savu stāstu uz e-pastu mansdraugs@delfi.lv, atceries pievienot arī stāsta galvenā varoņa foto, un ļauj mums visiem pasmaidīt!