Liels suns mazā augumiņā jeb Iepazīstamies ar Velsas korgiju 'dāmu' Fēru

Aicināju Ingu uz sarunu, lai uzzinātu, kādi tad īsti ir Velsas korgiji pembroki un viņas Fēra.

- Kad un kāpēc nolēmi iegādāties tieši Velsas korgiju un kāpēc tieši pembroku?

Inga: "2006. gadā biju ar ģimeni un draugiem ceļojumā uz ASV un Kanādu. Draugu radinieku mājās bija Velsas korgijs pembroks. Mēs ļoti sadraudzējāmies. Suns bija fantastiski komunikabls, mīļš un atsaucīgs. Amizantām, īsām kājiņām, smaidīgu sejiņu un milzīgām ausīm, arī kucīte.

Izprašņāju saimniekus, un tie man pastāstīja, ka viņiem dzīvē bijuši daudzu šķirņu suņi, bet tieši Keidija esot visvisburvīgākā no visiem – ļoti paklausīga, suns, kas turas pie mājas. Mums tajā laikā bija fantastisks labradors, vārdā Habsburgs, kurš nu jau ir citos medību laukos, bet kuru joprojām atceras daudzi mūsu draugi. Tas gan negribēja turēties pie mājas. No viņa nedrīkstēja ne acu atraut, jo Habsburgs ar mugurkaulu juta, kad uz viņa skatās un kad ne. Mācēja aiziet aiz mašīnas un notīt makšķeri tā, ka viņu neredzēji izejam no sētas. Viņš gan šajās retajās reizēs vienmēr punktīgi astoņos vakarā atgriezās mājās uz vakariņām.

Mani ļoti aizķēra vārdi, ka suns turas pie mājas. Kad mūsu Habsburgs 14 gadu vecumā aizgāja, sākumā klasiski domāju – vairs nekādu suni! Bet nepagāja ne trīs mēneši, kad jau sāku domāt par suni. Man viņa pietrūka pilnīgi visur, sākot jau ar neciešamo klusumu mājās, kad vairs nedzird nagu skrapstoņu, kas seko no istabas istabā.

Atgriezos pie atmiņām pie jaukās Keidijas un Velsas korgijiem pembrokiem. Man bija arī svarīgi, lai suns būtu mazāks nekā mūsu vecais labradors, jo pēdējais laiks manam vecītim nebija ļoti viegls un es ļoti pārdzīvoju, ka viņu nevaru pacelt klēpī, iznest laukā un ienest iekšā. Man bija vajadzīgs suns, kuru es varu pacelt un panest.

Izlasīju visu, ko varēju par šo šķirni atrast, izlasīju arī par kardiganiem, bet tie uzreiz tika atmesti, jo, ja pembroks paklausības topā ir 11. vietā, tad kardigans kaut kur ap 20. Lasot par pembrokiem, mani mani aizķēra vārdi – liels suns mazā sunī. Ko tas nozīmē? Tagad, kad man ir Fēra, es zinu gan, ko nozīmē liels suns mazā sunītī." (Smejas.)

- Kā suņuks nonāca pie tevis? Kā izvēlējies vārdu?

Fērai braucām pakaļ uz Somiju. Kad biju izlēmusi, ka vēlos Velsas korgiju pembroku, atklājās, ka Latvijā tādu kucēnu nopirkt nevar. Internetā atradu audzētavu Somijā, sazinājāmies un braucu savai mazulītei pakaļ. Tā kā sunim dokumentos jau bija ierakstīts vārds "Fairytail", tad latviskojot mums sanāca Fēra, jo par ziepēm – Feirī – taču suni nesauksi. (Smejas.)

- Kāda tava suņu meitene ir pēc rakstura?

Fēra ir liels suns mazā sunītī. Viņa garā ir ļoti liela, drosmīga, zinātkāra, dzīvi uztver, it kā būtu liels suns. Ceļu negriež nevienam un visu grib kontrolēt. Tādēļ saimniekam suns jāaudzina kā lielie suņi, citādi "uzsēdīsies" uz galvas. Pēc rakstura viņa ir diezgan līdzīga vācu aitu sunim – abi galu galā ir ganu suņi! Velsas korgijs ir suns, kuru noteikti nedrīkst atstāt pašplūsmā.

Fēra ir ļoti patstāvīga un nepārtraukti pati pieņem lēmumus. Lai arī suns ir neliels un viņam parastā pilsētas dzīvoklī pietiek vietas atliku likām, tomēr es varu salīdzināt, kā suns izmainās, kad mēs esam laukos un kad esam Rīgā. Laukos suns ir mierīgs, līdzsvarots, gandrīz visu laiku uzturas laukā – ja vien nelīst lietus. Es viņu tik tiešām varu atstāt visu dienu ārā bez pieskatīšanas. Fēra visu laiku turēsies pie mājas. Nezinu, vai tā ir arī ar korgiju puikām, bet Fēra nekur prom neskrien. Viņai ir daudz laika būt pašai ar sevi un pieņemt savus lēmumus. Tomēr arī turēšanās pie mājas bija jāmāca, jāiestrādā kā normālas uzvedības modelis. Kad Fēra vēl bija kucēns, gāja visādi, kamēr tikām pie neiešanas laukā no pagalma, ja saimnieki ir mājās un nekur neiet.

Pilsētā gan suns uzvelkas, kļūst saspringts, daudz rej.

- Kā saprotas ar citiem cilvēkiem? Kā ar citiem suņiem un kaķiem?

Ar Rīgas kaķi nesadzīvo nekādi. Jau pirmajā dienā, kad atvedām no Somijas, ielika kaķi stūrī. Tā gan laikam ir individuāla īpašība, jo Keidija Amerikā ļoti labi sadzīvoja ar saimnieku kaķiem. Mūsējā vispār ir greizsirdīga uz visiem citiem dzīvniekiem. Neielaidīs mājās arī nevienu citu suni. Varbūt, ja viņa būtu augusi ar citiem suņiem, viss būtu citādi, bet viņa ir pieradusi būt viena un būt princese. (Smejas.)

Ļoti daudzi izvēlas turēt vairākus Velsas korgijus, jo tie labi sadzīvo. Aptuveni līdz Fēras divu gadu vecumam es būtu varējusi atvest vēl vienu suni mājās, bet tagad gan vairs ne. Fēra ir ļoti orientēta uz cilvēku. Viņa ļoti mīl cilvēkus, priecājas par jebkuru ciemiņu mūsmājās. Šī īpašība viņai ar Keidiju, kā arī ar citiem pembrokiem, kurus pazīstu, sakrīt.

Pembroks visiem smaida un ir draudzīgs. Tas ir ļoti pozitīvs suns, kas vienmēr ir labā garastāvoklī. Māk arī pacietīgi gaidīt saimnieku un netraucēt strādāt – guļ, vēro un gaida. Kad suns pieaug, ļoti svarīgs ir izstrādāts dienas ritms un režīms, pie kura suns pieturēsies dzelžaini. Fērai ir izveidojusies sava izpratne par to, kā ir iekārtota dzīve, un šī kārtība tiek ieturēta ļoti stingri un cītīgi.

Lai arī cik laipns nebūtu pembroks, tomēr Fēra ir viena saimnieka suns un pa īstam klausa tikai vienu cilvēku – mani. (Smaida.) Pārējie ir tikai bara locekļi.

Viņa arī labprāt lec pie svešiniekiem automašīnā, lai gan esmu ievērojusi, ka to viņa dara tikai tad, kad kāds atbrauc ciemos, nevis, kad ciemiņi brauc prom. Bet nu, katram gadījumam ļoti sekoju, lai mans suns nejauši neaizbrauktu prom. Vienmēr gan nosmeju, ka aizvedējs laimīgs nebūs, jo viņa gribēs ieviest savu kārtību. Klausība būtu tieši tik tālu, cik pašai būtu racionāli izdevīgi.

Fēra ir ļoti gudra un ļoti daudz saprot, bet viņa dara tikai to, ko ir izdomājusi, ka tā ir labi. To, ko uzskata, ka tas labam sunim ir jādara. No viņas var daudz vairāk panākt ar pacietīgu laipnību nekā ar asu vārdu, jo Fēra ļoti grib izpatikt, viņa grib būt mīlēta, bet dusmīgs vārds viņai izraisa pretestību. Viņu ar dusmīgiem vārdiem iebiedēt nevar, suns tikai iecirtīsies un neatkāpsies ne soli. Jāņem vērā, kas tiks iemācīts pirmajos divos gados, tāds suns arī būs – pēc tam mazais drosminieks salaužams nebūs. Vislabāk apmācība padosies, izmantojot kārumus – par desas gabaliņu izdarīs jebko! (Smejas.)

- Vai Fērai patīk bērni?

Kā kucēns Fēra nāca no mājām ar maziem bērniem un jaunībā dievināja bērnus, bet tā kā mūsu mājās bērnu nav, arī attieksme pret tiem ir mainījusies. Viņa izturas pret bērniem kā pret jebkuru cilvēku, bet necieš, ja bērns viņu sāk vajāt. Tad gan suns un bērns jānoņem no trases un jāizšķir, jo viņa var uzrūkt un ar zobiem nogrābstīt roku, kas sniedzas viņu glaudīt.

Visiem bērniem, kuri ienāk mūsmājās man ir jāstāsta, ka ar suni var droši komunicēt, ja suns nāk klāt, bet nedrīkst sākt sunim sekot un vajāt, uzmākties ar mīlestību. Fērai nekādā gadījumā nedrīkstētu bakstīt acis, zobus un raustīt mēli, kā reizēm redzu sociālajā tīklā "Facebook" ievietotajās bildēs un video. Tad vienmēr domāju, ka cilvēki nesaprot, ko dara. Katram sunim ir savs pacietības mērs. Mans labradors vienkārši bēga un slēpās bez rūkšanas un bija daudz pacietīgāks, bet tāda ir labradora neticami augstsirdīgā iedaba. Korgijs nav tik pacietīgs. Gribu teikt, ka Fēru un mazu bērnu bez pieskatīšanas kopā neatstātu.

- Dažus jau minēji, bet kopumā – kādi ir Fēras trūkumi?

Visi jau būtībā ir minēti. Fēra ir greizsirdīga, bara hierarhijā – tas ir, ģimenē – redz sevi gandrīz pašā galvgalī, tādēļ nav īpaši iecietīga, pa īstam respektē tikai vienu cilvēku, proti, savu saimnieku.

Lai arī pret visiem ir ļoti mīļa, sevi komandēt un sev darīt pāri neļaus. Šī iemesla dēļ vienmēr jāuzrauga Fēras saskarsme ar maziem bērniem. Taču ļoti iespējams, ja viņa ikdienā dzīvotu kopā ar maziem bērniem, pret tiem attiektos citādi, jo mazotnē Fēra esot bijusi kā traka uz bērniem.

- Ar ko suni barojat?

Tikai ar profesionālo barību, kas satur jēra gaļu, vienu reizi dienā – vakarā. Vēl mums ir tradīcija ēst kādu suņu kārumu tad, kad es dzeru kafiju. Laimīgāka suņa pasaulē nav, kad dodos vārīt kafiju. (Smejas.) Arī laukos ap šo laiku suns, kā saukts, ir istabā, nevis laukā. Paskatos pulkstenī – nu kā tad, kafijas laiks klāt! Arī vakarā varu pulkstenī neskatīties. Kad man pie potītes ir "pielipis" suns un visur man pēdu pēdā seko, droši zinu, ka ir seši vakarā un laiks suņa ēšanai.

Parasti, smejas, ka korgiji ēd vienu reizi dienā – no rīta līdz vakaram. Tādēļ saimniekam ir jāsaprot, cik daudz suns drīkst ēst, un jāseko, lai suni nepārbarotu. Pembrokam mugura ir gara, bet kājiņas īsas. Ja izveidojas liekais svars, var ciest muguras veselība. Noteikti nedrīkst ļauties mīlīgajai, smaidīgajai sejiņai un barot suni bezjēgā.

Fēra ēd pilnīgi visu, sākot ar āboliem, kāpostiem, tomātiem un mandarīniem un beidzot ar ķiplokiem. Es, protams, to visu nedodu nepārtraukti, bet viņa ēd, ja dod. Laukos ap komposta kaudzi esam uzlikuši žogu, citādi suns kā cūka būtu tur iekšā un mielotos. (Smejas.)

- Vai Velsas korgijam ir nepieciešama kāda īpaša kopšana?

Ja ir Velsas korgijs, jārēķinās ar spalvām, līdz ar to laukos ar šādu suni ir daudz vieglāk. Spalva, šķiet, krīt nepārtraukti, tādēļ suns jāķemmē. Protams, pavasarī un rudenī kažociņš mainās īpaši intensīvi. Šajā ziņā Velsas korgijs ne ar ko neatšķiras no labradora. Labradors bija lielāks un līdz ar to spalvu bija vēl vairāk.

Jau no mazotnes suns jāradina pie nagu nokniebšanas, citādi pieaugušā vecumā būs problēmas – gluži vienkārši neļaus to darīt.

- Vai viegli nodrošināt mazajam "ganiņam" pietiekami daudz fizisko aktivitāšu? Kā nodarbināt viņu?

Fēra it kā viegli atrod sev vietu dzīvoklī – daudz guļ uz dīvāna un neskumst, vienkārši pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir, bet… ir labi redzams, ka pilsētā kļūst arvien uzvilktāka un nervozāka. Savukārt laukos, kur ir plašums un brīvība izskrieties, suns ātri vien top kluss, līdzsvarots un mierīgs.

Fēra vispār visu laiku grib piedalīties notikumos – braukt, iet, kaut ko darīt, atrasties kompānijā. Bērnībā kādu laiku gājām uz adžiliti treniņiem (šķēršļu joslas pārvarēšana uz ātrumu) – sunim ļoti patika, bija ļoti centīgs un ātri uztvēra visu, kas jādara. Pembroks ir ļoti bezbailīgs un gatavs darīt jebko kopā ar saimnieku. Adžiliti treniņi tolaik mums palīdzēja atrisināt dažādas paklausības problēmas. Jau teicu, ka suns noteikti jāved skolā.

- Vai ar Fēru ir gadījies kāds jautrs kuriozs?

Uzreiz prātā divi spilgti atgadījumi, ko nav iespējams aizmirst. Iesākumā daudz gājām uz izstādēm, kur ringā jāskrien glītā riksītī. Tad iesākām iet uz adžiliti treniņiem, kur, savukārt, kad pienāk kārta veikt šķēršļus, jāskrien ātri, lēkšos, lai varētu visu ātri izdarīt. Abās vietās suņi katrs gaida savu kārtu, ringā iet cits pēc cita. Tad nu Fēra pēc vairākām adžiliti nodarbībām izstādes ringā izskrēja pilnos auļos, jo viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka tieši to no viņas sagaida. (Smejas.) Tad gājām mājās un mācījāmies komandu "riksis", lai nošķirtu lēkšošanu adžiliti treniņos un rikšošanu izstādēs.

Pembroks ir ļoti drosmīgs – lai arī maziņš, ne no kā nebīstas. Mums laukos ir upīte. Kucēna vecumā viņa ir šķērsojusi upīti neskaitāmas reizes, nepamirkšķinot ne aci. Kā skrien taisni uz priekšu, tā pārpeld un skrien tālāk vai, ja sauc atpakaļ, skrien un peld atpakaļ. Viņai ļoti patīk bradāt gar upītes mālainajiem krastiem zem krūmu un garo zāļu pazarēm. Bet reiz pavasarī plūdu laikā neapturamais suns tik skrien taisni upē iekšā. Es varēju kliegt un saukt viņu, cik gribu – kā jau teicu, kliegšana uz pembroku diez ko neiedarbojas.

Kā Fēra ieskrēja upē, straume sagrāba un aiznesa mazulīti strauji prom. Mans vīrs skrēja pa krastu līdzi un noķēra tikai pie baļķu sanesuma, kur suns apstājās un ar visiem spēkiem cīnījās, lai straume nepanestu virpulī zem baļķiem. Tur vīrs viņu saķēra un izvilka.

Tad gan Fēra kādus divus gadus nekāpa upē iekšā. Tikai kādā karstā vasaras dienā, kad mēs paši peldējāmies, viņa atkal atsāka bradāt pa mālaino krastu. Pēc tam, kad mēs kā vannā gulējām abi ar vīru upītē, suns sadūšojās un uzkāpa uz mūsu vēderiem. Pēc tam jau atkal iekāpa ūdenī un atsāka upes šķērsošanu. Bet tagad viņa vienmēr vispirms skatās uz mums. Ja mēs upē nekāpjam, viņa arī nekāpj. Ja mēs peldamies, viņa arī.

Vislabāk pembroku raksturo velsiešu ganu ikdiena – no rīta zemnieks vienreiz nosvilpās, suni ar aitām izlaizdams pa vārtiem. Visu dienu suns viens pats ganīja un pieskatīja aitas Velsas kalnu pļavās – pats izvēlējās, kur aitas ies un kur ganīsies. Vakarā saimnieks piegāja pie vārtiem, uzsvilpa divas reizes un suns dzina aitas mājās. Turklāt jāatceras, ka pembroks, lai arī gana jebko, kas jāgana, ir nevis aitu suns, bet radīts tieši liellopiem. Tā kā nav nekāds brīnums, ka dūša šim sunim ir ne pa jokam.

- Vai Fērai ir bijušās kādas veselības problēmas?

Veselība Velsas korgijiem ir ļoti laba. Fērai ir bijušas tikai dažas traumas. Rīgā nokrita no terases un sasita muguru. Vecais stāsts – kucēnam jau nevar iestāstīt, ka nevajag karināt galvu terases malai pāri un censties par katru cenu saskatīt, kas tur apakšā. Tikai, kad nokrita un sasita muguru, pārstāja "karāties" terasei pāri. Mācība uz mūžu.

Ir bijis mums arī atsists nags. Suns ļāva sevi ārstēt, dzēra zāles, bet ļoti gribu uzsvērt, ka pembroks tik tiešām ir jāsocializē no pašas bērnības – jāķemmē, jākniebj nagi, jāmazgā un tā tālāk. Ja tas netiks darīts, pieaugušam sunim vairs nevarēs izdarīt neko, jo sunim dūša tiešām ir milzīga. Ja uzskatīs, ka kaut ko viņam darīt nedrīkst, neļaus. Tas ir liels suns mazā augumiņā.

Laikam svarīgākā lieta, kas jāievēro veselības ziņā – Velsas korgiju nedrīkst pārbarot, jāseko līdzi svaram, lai neciestu mugura.