Sirsnīgs stāsts: Mazais delveris Mērfijs, kurš medniekdesiņas ēd kā ogas  (1)

Ievas mīlulim Mērfijam, kurš ir maza auguma bezšķirnes suņuks, tagad ir pusotrs gads. Mazotnē viņš izskatījies ārkārtīgi piemīlīgs – absolūts nevainības iemiesojums –, tādēļ Ieva bijusi pārliecināta, ka mazajam suņu puikam nevar pat prātā ienākt doma izstrādāt kādu nedarbu. Tomēr – ai, kādi maldi! Izaudzis mazais suņuks par dikti žiperīgu palaidni – tieši tāpēc gan Mērfijs saimniecei ir tik mīļš. Ar viņu nekad nav garlaicīgi. Bet par visu pēc kārtas.

Ieva jau bērnībā ļoti gribējusi suni, taču vecāki aizņemtības dēļ nav vēlējušies uzņemties tādu atbildību.

"Suns man bērnībā bija burtiski uz piecām minūtēm. Mamma bija paņēmusi suni, ko vest uz laukiem. Ilgi lūdzos, lai paturam viņu dzīvoklī, un visbeidzot mamma piekrita. Taču, tikko suni palaidām pastaigāties pa dzīvoklī, viņš aizgāja un iezīmēja teritoriju. Mamma saprata, ka nekas tomēr nesanāks, jo kā es, tā abi mani brāļi vēl bijām mazi un viņai jau tā rūpju netrūka. Pipsis joprojām laimīgs dzīvo laukos," atceras Ieva.

Par sava suņa saimnieci Ieva kļuvusi, jau pati būdama spējīga pati uzņemties rūpes un atbildību par dzīvnieku. "Skatījos sludinājumus un ilgi domāju, kādu suni gribētu. Skaidri zināju, ka maziņu, tādu, kas labi justos arī dzīvoklī. Piesaistīja sludinājums – mazi, melnabalti sunīši Staļğenē. Zvanu saimniecei un jautāju, vai kāds kucēns vēl palicis. Viņa saka, ka nē, visi paņemti, bet… ir palicis viens, ko paši sev gribējuši paturēt, lai vestu radiniekiem uz Vāciju. Ai, lai es ātri braucot pakaļ, citādi vēl pārdomāšot!"

Ieva jau sen bija nolēmusi, ka savu suni sauks par Lūkasu, taču jauniegūtajam mazulītim šis vārds īsti nepiestāvēja – pārāk nopietns vārds tādam mīļam kamoliņam. Tā nu atpakaļceļā kopā ar draugu, kas bija atbraucis līdzi, Ieva prātoja, kā kucēnu saukt. "Braucām garām lielam uzņēmumam ar nosaukumu " Fibo". Hmm, būtu jauks vārds – Fibo, Fibītis! Nē, šis, savukārt, šķita pārāk nenopietns vārds, asociējās ar nepaklausīgu suni. Visādi prātojām. Sākām saukt zinātnieku vārdus – Nobels, Einšteins, Ņūtons… Neviens mazajam īsti nepiestāvēja. Un tad kaut kā iešāvās prātā – Mērfijs! Jā, mans suns izskatās pēc Mērfija! Cerot, ka sunīša dzīvē viss nenotiks pēc Mērfija likumiem, ieliku šo vārdu. Mana ģimene un draugi gan sunim ir devuši katrs savu vārdu – Čapijs, Fērbijs, Mērsīts, mīkstā čībiņa ar acīm," smejas Ieva.

Lai gan Mērfijs ir bezšķirnes suns, cilvēki uz ielas bieži jautājot, kādai šķirnei simpātiskais ķepainis pieder.

Jautāta, kāds Mērfijs ir pēc rakstura, Ieva stāsta: "Viņš ir ļoti labsirdīgs. Lai gan Mērfijam patīk izstrādāt blēņas, suņuks ir klausīgs un gudrs. Kad vien ir iespēja, cenšas nolaizīt seju. Vienmēr sagaida mājās, lēkādams uz pakaļkājām un skaļi riedams. Viņam ir grūtāk saprasties ar vīriešu kārtas pārstāvjiem, jo viņiem ir skaļi smiekli un zemas, dārdošas balsis, bet sievietes viņam ļoti patīk, jo parasti viņu samīlē un sabužina. Bērnus Mērfijs uztver pavisam mierīgi. Bez iebildumiem ļaujas mazo rociņu straujajiem pieskārieniem. Mērfijs noteikti nav lēnīgs un rāms. Viņš ir mazs, aktīvs sunītis, kurš visus mīl un vienmēr ir apmierināts ar dzīvi."

Viena no Mērfija kaislībām esot rakšana. Te nu kā naglai uz galvas ir teiciens – mazs cinītis gāž lielu vezumu. Lai gan neliels augumā, suņuks žigli vien izrok prāvu bedri, kur karstā laikā iegulties un atvēsināties. "Ja nav ērti, kāpj laukā no bedres un pielabo, parasti atspiežoties ar galvu pret vienu bedres malu un rokot ar abām priekšķepām reizē. Kad pielabojis, guļas iekšā. Viņš vienmēr visur rokas un ostās. Ārā izejot, viņš gandrīz nemaz nepaceļ galvu – deguns pa zemi un meklē smakas. Atrauj to no zemes, tikai kad garām iet cits suns."

Mērfija simpātijas nav iekarojušas tradicionālās suņu graužamās mantas un tenisa bumbiņas. Viņš jau ilgi ir uzticīgs mīkstajai mantiņai – sunītim, kas, starp citu, ļoti līdzinās viņam pašam.

Vislaimīgākais Mērfijs jūtoties, ciemojoties laukos, kur ir tik daudz, ko pētīt. Ievai vienmēr suņuku grūti piedabūt braukt uz mājām.

Un, kādas "ziepes" vēl mazais žiperis pa šo laiku paguvis savārīt? Visus jautros atgadījumus nemaz neesot iespējams pastāstīt. "Vasarā pieskatīju divas mazas meitenes, vienai pieci, otrai – divi gadi. Ar vecākiem sarunāju, ka suni varu ņemt līdzi. Ja kādu no māsiņām dauzoties sāku kutināt – īpaši mazo divgadīgo meitenīti – Mērfijs mani kārtīgi norēja, mazo aizstāvēdams. Šādos gadījumos viņš vienmēr lika lietā savu īpašo, kā smejos, buču metodi – rēja un laizīja man seju.

Lielākajai meitenītei patika visur staipīt līdzi savu tās dienas mīļāko mīksto mantiņu. Meitenīte maziņa, tāpēc manta velkas pa zemi. Vienudien Mērfijs izrauj mazajai no rokām mantu un aizdiebj žigli prom. Izskrien dārzā un joņo riņķiem vien pa to priecīgs. Mazā pilnā kaklā raud, bet man, goda vārds, nāk smiekli. Mierinu meiteni un pati smejos. Suni ķert nav jēgas, jo viņš domā, ka tā ir spēle un viņa uzdevums ir mantu ne par kādu cenu neatdot. Par laimi izdevās meitenītei ieskaidrot, ka suns tikai spēlējas un mantiņai nekas slikts nenotiks. Tad jau viss bija labi. Mazā atveda sunim vienu savu čībiņu, kurai nebija pārīša. Starp citu, meitenes iepriekš baidījās no suņiem, bet pierada pie Mērfija un bailes izzuda," priecājas Ieva.

Mans pacietības mērs bija pilns. Nospriedu – ja izmazgāšu, atkal izvārtīsies. Lai tad staigā netīrs! Pirms braukšanas mājās izmazgāšu. Bija karsta vasaras diena. Kādā brīdī dzirdu zobu klaboņu – suns ķer mušas. Mērfiju ļoti kaitina mušas! Skatos – no sākuma viena lido apkārt "smaržīgajam kungam", bet pēc kāda laiciņa viņu apsēda vesels bars mušu. Tad nu gan Mērfijs bija neapmierināts, jo no iecerētās nosnaušanās nekas daudz nesanāca – nācās ķert uzmācīgās mušas. Un atkal vanna."

Vai arī tev ir interesants stāsts ar četrkājaino draugu galvenajā lomā? Varbūt viņš pats ir stāsta vērts? Pastāsti mums! Sūti savu stāstu mansdraugs@delfi.lv, atceries pievienot arī stāsta galvenā varoņa foto un ļauj mums visiem pasmaidīt!