Suns dzīvoklī: Seši padomi, lai mīlulis justos laimīgs  (1)

Kampaņas "Draudzīgs suns draudzīgā pilsētā" ietvaros esam apkopojuši sešus padomus, kā padarīt pilsētas suņu dzīvi patīkamu un kā risināt dažas biežāk sastopamās problēmas.

Neatkarīgi no tava dzīvokļa lieluma un mīluļa izmēra, ikvienam sunim ir vajadzīga sava personiskā dzīves telpa – vieta, kur dzīvnieks var atpūsties, ja ir noguris, un justies drošs un netraucēts.

"Vieta" jāierīko tādā telpas daļā, kas, no vienas puses, ļauj dzīvniekam norobežoties, ja tas to vēlas, bet, no otras puses, dod iespēju sekot līdzi visam, kas notiek viņa "barā".

"Vietai" nevajadzētu atrasties tur, kur guļošais suns ir visiem pa kājām – koridorā, kur visi staigā šurpu turpu vai virtuvē zem galda, pie kura ģimene pulcējas ēdienreizēs.

Tāpat "vietu" nedrīkst norobežot no pārējām telpām, piemēram, iesprostojot suni vannasistabā vai kādā palīgtelpā – tas radīs dzīvniekā soda un pamestības sajūtu. "Vietai" ir jābūt neaizskaramai – ja suns ir pats aizgājis turp vai arī aizsūtīts ar komandu, nedrīkstētu pieļaut, piemēram, ka bērni dzīvnieku biksta un rausta.

Ja "vieta" būs sunim tīkama, ērta, turklāt vēl apgādāta ar rotaļlietām, nebūs grūti iemācīt arī komandu "Ej vietā!", kas ir viena no pamatkomandām, ko dzīvniekam jāapgūst jau kucēna vecumā. Prasme "iet vietā" ļoti atvieglo dzīvi, jo dod iespēju gan ielaist mājās ciemiņus, nebaidoties, ka suns tos sajūsmā nogāzīs no kājām, gan pārbīdīt mēbeles, neriskējot sabradāt suni, gan risināt citas situācijas, kad suņa klātbūtne ir nevēlama.

Tomēr "vieta" nedrīkst kļūt par "moku kambari" vai "izsūtījuma vietu", kur suns spiests pavadīt lielāko daļu laika un kurp tiek sūtīts tad, ja ir kaut ko nogrēkojies.

Suņi ir jāved pastaigās – to zina ikviens. Kaut vai tāpēc vien, lai čupiņas un peļķītes tiktu atstātas kaut kur ārā, nevis dzīvoklī uz parketa vai paklājiem. Tomēr ne visi suņu īpašnieki pietiekami novērtē, cik liela nozīme pastaigai ir suņa rakstura un uzvedības veidošanā un ka tieši pastaigas lielā mērā nosaka, vai mūsu mājās izaugs neaudzināts delveris vai izsapņotais komisārs Reksis.

Pusstunda, kuras laikā suns, mēli izkāris un acis pārgriezis, līdz galam nostieptā pavadā velk savu viedtālrunī iegrimušo saimnieku no viena krūma uz citu, nav dēvējama par pastaigu, no tās suns atgriezīsies mājās nervozs, neapmierināts, neiztērējis fizisko un garīgo enerģiju. Atstāts viens pats, suns mēģinās to kompensēt, kā nu prazdams – ar riešanu, gaudošanu, nevēlamu lietu graušanu.

Tāpēc pastaigai ir jābūt tam dienas brīdim, kad saimnieks pilnībā pieder sunim, velta viņam nedalītu uzmanību un dara visu, lai pastaiga būtu abiem patīkama un aizpildīta ar sunim interesantām nodarbēm. Kvalitatīva pastaiga nozīmē, ka sunim ir gan iespēja piepildīt viņa "suniskās vajadzības" – rūpīgi izostīt citu suņu atstātās "zīmītes" un atstāt savējās, apskatīt vietas un lietas, kas suni ieinteresējušas, gan arī būt kontaktā ar saimnieku – komunicēt un rotaļāties ar viņu.

Pastaiga ir ideāls brīdis, kad mācīt sunim dažādas komandas, taču tas jādara ar mēru, lai pastaiga nekļūtu par dresūras stundu – mācīšanās jāpārvērš rotaļā, lai sunim būtu prieks darīt to, ko saimnieks vēlas. No šādas pastaigas suns atgriezīsies mājās ne tikai fiziski, bet arī emocionāli noguris, un atlikušo dienas daļu mierīgi snaudīs, gaidot saimnieku atgriežamies, lai dotos nākamajā aizraujošajā piedzīvojumā.

Pusnožņaudzies suns un nelaimīgs saimnieks, kas klunkurē nostieptas pavadas galā – šāda aina ir redzama visai bieži. Iemesls – ļoti daudzi suņi jau kopš kucēna vecuma nevilšus iemācās, ka vienīgais veids, kā nonākt tur, kur suns vēlas, ir, velkot saimnieku aiz pavadas. Sagribēju aizskriet līdz tai tur interesantajai puķu dobei – pavilku pavadu un saimnieks nāca man līdzi. Ieraudzīju citu suni – pavilku pavadu un saimnieks ļāva man ar viņu saostīties. Tātad, lai kaut kur dotos, ir jāvelk – tā domā suns.

Otrs biežākais iemesls, kāpēc suns iemācās "vilkt", ir nepietiekams pavadas garums. Ja pavada ir pārāk īsa, suns ir spiests to nostiept līdz galam ikreiz, kad grib atiet mazliet tālāk no saimnieka, lai apskatītu ko interesantu. Ar laiku tas rada ieradumu un suns "vilks" arī tad, ja pavada būs pietiekami gara. Arī no cilvēku viedokļa ļoti ērtās un garās ruletes tipa pavadas jeb "flekši" patiesībā ir kā radītas, lai iemācītu suni "vilkt", jo šāda pavada ir vienmēr nostiepta un rada spiedienu uz kaklu.

"Vilkšanas" problēmu nevar atrisināt, suni rājot, sodot, raustot vai izmantojot "aso" kaklasiksnu – tas tikai visu vēl pasliktinās, jo radīs sunim nepatiku pret saimnieku un vēlmi aizmukt no nepatīkamās un sāpīgās situācijas. Turklāt "asā" kaklasiksna var radīt dzīvniekam nopietnus veselības traucējumus.

Tāpēc ir svarīgi kucēnu jau mazotnē iemācīt pastaigāties pareizi. Ja kucēns ir nostiepis pavadu, saimniekam jāapstājas, jāpiesauc viņu sev klāt, jāpaslavē un jāpacienā ar kārumu, un pēc tam jau ar vaļīgu pavadu kopā jādodas iecerētajā virzienā. Ja kucēns atkal aizskrien uz priekšu, saimniekam to jāatsauc un jāsāk viss no gala. Drīz vien kucēns sapratīs, ka līdz interesantajām vietām var nokļūt kopā ar saimnieku tad, ja pavada ir "brīva", bet nostiepta pavada nozīmē, ka nekāda kustība nenotiek.

Tieši tāpat no pavadas vilkšanas var atradināt arī pieaugušu suni, taču tas prasīs vairāk laika un pacietības. Ļoti bieži labs palīglīdzeklis ir iemaukti, ar ko aizstāj kaklasiksnu – līdz ar to zūd nepatīkamais spiediens uz kaklu, un daudzi suņi, kas iepriekš bijuši pamatīgi "vilcēji", tiek vaļā no šī niķa ātri un vienkārši.

Viena no nepatīkamākajām problēmām, ar ko saskaras pilsētas suņu saimnieki, ir suņu riešana un gaudošana, tiem paliekot vieniem pašiem. Ir saprotams, ka kaimiņi nav sajūsmā par suni, kurš visu dienu trokšņo, un tas var novest pie nepatīkamas saskarsmes ar pašvaldības policiju un pat soda. Turklāt riešana un gaudošana bieži ir saistītas arī ar citām nevēlamām uzvedības izpausmēm – mēbeļu un saimnieka mantu sagraušanu, dabisko vajadzību kārtošanu mājoklī un citām.

Pirms ķerties pie šīs nevēlamās uzvedības labošanas, saimniekam ir jāsaprot, ka ar riešanu un gaudošanu suns vēlas pateikt, ka jūtas nelaimīgs, palicis viens pats, un jāmeklē cēloņi, kas izraisa sunī šādas sajūtas. Tās var būt skumjas, pamestības sajūta, bailes vai garlaicība, un, novēršot cēloņus, var novērst arī trokšņošanu.

Lūk, ieteikumi, kā mazināt suņa vēlmi gaudot!

Bieži suņi rej, gaudo un uzvedas destruktīvi, jo nav pietiekami izlādējuši enerģiju pastaigas laikā. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt kvalitatīvas pastaigas, kas suni nogurdina ne tikai fiziski, bet dod arī emocionālu piepildījumu. Noguris suns dienu visdrīzāk pavadīs, rāmi snauduļojot un gaidot saimnieku atgriežamies.

Suņi ir gudri, inteliģenti un ļoti ziņkārīgi dzīvnieki, kuriem grūti pavadīt ilgas stundas piespiedu bezdarbībā. Īpaši tas attiecas uz medību un darba šķirņu suņiem, kuri radīti tam, lai būtu aktīvi un darbīgi. Atstāti vieni paši, šie suņi mēģina izklaidēties, kā prot, taču suņu saimniekiem šīs izklaides nereti sagādā pamatīgas galvassāpes.

Tāpēc labāk ir sarūpēt sunim "legālu" nodarbošanos, novācot visu, kas sunim ir aizliegts, bet atstājot rotaļlietas, kas sagādā dzīvniekam nodarbošanos uz ilgu laiku, piemēram, "gudrās rotaļlietas", kurās ievietoti našķi. Tieši pirms promiešanas iedots kārums arī ļaus sunim vieglāk pārdzīvot saimnieka aiziešanu.

Daudzi suņi vienatnē rej un gaudo aiz bailēm un pamestības sajūtas. Mazināt šo sajūtu var, atstājot ieslēgtu televizoru vai radioaparātu – dzirdot ierastās skaņas, suns jutīsies drošāks un mierīgāks.

Suns var gaudot, riet un demolēt māju, jo baidās, ka saimnieks vairs neatgriezīsies. Īpaši tas var būt raksturīgi no patversmes paņemtiem suņiem, kuri reiz jau piedzīvojuši cilvēka nodevību. Tāpēc suns pie saimnieka prombūtnes jāpieradina pakāpeniski – vispirms tikai izejiet pa durvīm un uzreiz nāciet atpakaļ, pēc tam izejiet uz piecām minūtēm, tad – uz 10, 20, liekot sunim saprast, ka vienmēr atgriezīsieties. Ar laiku suns sapratīs, ka ir jāgaida, un, ja viņam turklāt būs sagādāta interesanta nodarbe, mierīgi gaidīs saimnieku mājās.

Nepadariet savu aiziešanu no mājām par ainu no dramatiskā uzveduma ar skūpstiem, apskāvieniem un atvadu vārdiem. Tas tikai satrauks suni un liks viņam saprast, ka jūs tūlīt iesiet prom. Vienkārši paņemiet savas mantas un ejiet, it kā grasītos jau pēc mirkļa būt atpakaļ. Arī atgriešanos centieties padarīt pēc iespējas mierīgāku – ignorējiet suņa riešanu, lēkšanu virsū un sāciet suni mierīgi glāstīt tikai pēc tam, kad tas pats jau ir nomierinājies.

Jo labāk suns ir apmācīts, jo mazāk rūpju tas sagādā – tā ir aksioma. Ne tikai tāpēc, ka "suņu skolas" absolventi prot klausīt komandām, iet blakus saimniekiem un atsaukties, kad tos sauc, bet arī tāpēc, ka šādi suņi labāk prot dzīvot cilvēku radītajā pasaulē. Mācīts un socializēts suns daudz mierīgāk reaģē uz apkārtējās vides izmaiņām, pēkšņiem trokšņiem, nepazīstamiem cilvēkiem, līdz ar to mazinās stresa faktori, kas var ietekmēt suņa uzvedību uz ielas un mājās. Turklāt apmācību procesā starp cilvēku un suni veidojas savstarpēja sapratne, kas ļauj labāk izprast vienam otru un vairo suņa uzticību un pieķeršanos saimniekam.

Suņa skološana ir aizraujošs piedzīvojums arī pašam saimniekam, kas ļauj iemācīties daudz jauna un sniedz lielisku brīvā laika pavadīšanas veidu. Turklāt sākt skolot suni nekad nav par vēlu – suņi, tāpat kā cilvēki, mācās visu mūžu!

Vissvarīgākais, kas sunim nepieciešams, ir saskarsme ar saimnieku. Tāpēc, uzņemot savās mājās suni, ikvienam ir jābūt gatavam mainīt savus ieradumus, lai varētu pavadīt pēc iespējas vairāk laika kopā ar suni.

Rīta un vakara pastaigas ir tikai pats minimums – labs saimnieks domās arī par to, kā iepriecināt savu četrkājaino biedru brīvdienās, dodoties garākā pastaigā vai izbraukumā uz mežu. Šāds saimnieks atteiksies no ballītes ar draugiem vai ārzemju ceļojuma, vai arī dosies turp kopā ar savu suni, un tas nav nekas neiespējams, ja vien suns ir apmācīts un prot labi uzvesties.

Aizraujošs brīvā laika pavadīšanas veids kopā ar suni ir dažādi suņu sporta veidi, sākot ar visvienkāršākajām paklausības sacensībām līdz adžiliti un suņu skriešanas sacensībām.