Seši populāri sukulenti, kas ir dekoratīvi un viegli audzējami

Morgana laimiņš (Sedum morganianum) ir ļoti interesants sukulents savu īpatnējo dzinumu dēļ, kas izskatās kā neķemmētas zirga astes. Šis augs ir ļoti pateicīgs stādīšanai iekarināmos podos, jo dzinumi izskatīsies greznāki tieši šādā noformējumā. Izrādās, pelēkzaļo vai pelēkzilo lapu dzinumi var sasniegt pat 90 centimetru garumu.

Šo augu var stādīt telpaugiem paredzētā augsnē, piejaucot klāt smiltis. Morgana laimiņa priekšrocība ir tā, ka to var droši atstāt arī samērā aukstās ziemās uz balkona, un tādā gadījumā to noteikti nevajag laistīt, bet arī iekštelpās tam nav īpašu prasību sekmīgai augšanai. Kā jau jebkurus sukulentus, tie jālaista reti, bet, ja lapas sāk čokuroties, tad gan laistīšana jāveic biežāk.

Ziemassvētku kaktusi (Schlumbergera x buckleyi) ir pieticīgi, viegli kopjami un savu kopēju priecēs, raisot ziedus vienu pēc otra. Rūpīgi kopjot un izdabājot savam mīlulim, tas ziedēs īpaši koši un bagātīgi.

Ziemassvētku kaktusi jeb šlumbergeras ir izturīgi augi, kas spēj izdzīvot temperatūras robežās no 2 līdz 38 grādiem, bet nevajag lieki eksperimentēt - ierastākais siltums tām ir robežās no 18 līdz 30 grādiem.

Lai bagātīgi veidotos ziedpumpuri, Ziemassvētku kaktusam jāatvēl ļoti gaiša vieta, taču ne gluži tiešos saules staros. Derēs austrumu, dienvidaustrumu, dienvidrietumu un rietumu logu palodzes. Ja liek pie dienvidu loga, tad metra attālumā no tā. Substrātam, kas pārsvarā sastāv no lapu zemes (ir arī velēnu zeme, nedaudz bagātinātas kūdras un rupjas grants), jābūt vieglam un caurlaidīgam, lai smalkajām saknītēm viegli elpot.

Šiem augiem patiks, ja tos laistīs vairāk nekā ierastos kaktusus. Īpaši vasarā tam nepieciešams vienmērīgs mitrums, taču vienmēr tie jālaista, kad ir izžuvusi augsnes virskārta. Pāris mēnešu pirms ziedēšanas (septembrī, oktobrī) Ziemassvētku kaktusam jāļauj atpūsties - šajā laikā nemēslo un laista minimāli. Kad augs ieriesis ziedpumpurus, pakāpeniski atsāk laistīšanu un mēslo ar vieglu barības šķīdumu.

Mirdzošā eiforbija (Euphorbia milii) ir viens no izturīgākajiem un arī ērkšķainākajiem augiem, kas nācis no Madagaskaras. Šis augs izceļas ar savu neparasto izskatu - sausu, ložņājošu krūmu ar mazām, zaļām, iegarenām lapiņām un nelieliem sarkaniem ziediņiem, kas uz sausā adatainā krūma izskatās dekoratīvi. Vajadzētu atcerēties, ka eiforbijas nav ieteicams izvēlēties audzēt, ja mājās ir dzīvnieki vai mazi bērni, jo augs ir ne tikai adatains, bet satur arī indīgu sulu. Tas jāpatur prātā, arī augu kopjot. Mirdzošā eiforbija ir lēni augošs augs un to reti jāapgriež un jāpārstāda. Augs parasti ir ap 50 centimetru augsts, bet atsevišķas šķirnes var izaugt divu metru garumā.

Dzeloņainais krūms var lieliski augt apkurināmā telpā saulainā vietā pie loga. Eiforbijai, ko mēdz dēvēt arī par Kristus kroni, nepieciešams nodrošināt gaišu un saulainu vietu ar vidēju siltu, līdz siltu temperatūru un mazu gaisa mitrumu. Kas attiecas uz mēslošanu, tad šo augu var mēslot reizi mēnesī ar speciālo sukulentu mēslojumu. Laistīšanā, kā jau visiem sukulentiem, jāievēro mērenība, un tas jādara vien tad, kad augsne ir sausa, bet ziemā vēl retāk. Eiforbiju iespējams pavairot ar spraudeņiem.

Interesanti, ka starp visiem sukulentiem ietilpst arī naudas koks jeb krasula (Crasula), kas lieliski izskatās, tai piemīt ārstnieciskas īpašības, turklāt neprasot īpašas rūpes, naudas koks spējot arī pievilināt naudu mājokļa saimniekiem.

Tas labi augs gan saulainās vietās, gan izkliedētas gaismas vietās, tas spēj paciest pat nulle grādu temperatūru, taču ikdienā tam vēlama vidēji silta temperatūra. Labā ziņa tiem, kam ir grūtības atcerēties par augu laistīšanu – naudas koku vajag laistīt tikai tad, kad augsne ir izžuvusi. Ziemā laistīšana jāveic pavisam minimāli, un tā, lai augsne ir gandrīz sausa. Ziema ir laiks, kad arī naudas koks atpūšas un dodas miera periodā, tāpēc šajā laikā augu vēlams novietot vēsā gaišā, bet vēsā telpā, kur gaisa temperatūra ir aptuveni pieci grādi.

Patiesībā šo visiem labi atpazīstamo augu dēvē par sensevjēru (Sansevieria), taču sarunvalodā tas ticis dēvēts par līdakasti. Līdakastes audzēšanā jāņem vērā vien pāris nianses – vislabāk to audzēt māla podā, augsnes mitrināšana jāveic no apakšas, ievietojot podu uz 10 minūtēm ūdenī, taču to nepieciešams darīt vien tad, kad augsne ir kļuvusi sausa. Ja pārcentīsies ar laistīšanu, zeme sāks pūt un augs aizies bojā. Uz līdakasti var attiecināt padomu - labāk laistīt retāk, nekā biežāk. Šis augs derēs gan tiem, kam mājās ir ļoti sauss gaiss, gan tiem, kam pārsvarā ir ēnainas vietas, jo līdakaste pacieš mērenu siltumu, un tai nav nepieciešami īpaši nodrošināti apstākļi.

Kalanhoja (Kalanchoe), īpaši ziedosā kalanhoja ir ļoti skaists telpaugs, kas savu daili atrādīs pat vissausākajā klimatā, kā jau vairums no sukulentiem. Viegli audzējamais augs, kas neprasa daudz rūpes, priecē ar biezām lapām, kas mēdz būt krāšņas un arī bagātīgiem ziedu čemuriem.

Šī auga audzēšanā nepieciešama laba drenāža un lapu zemes, smilts un kūdras maisījums. Vasaras sezonā tam jānodrošina saules gaisma un siltums, kā arī mērena laistīšana. Augs labi pacieš centrālapkuri, jo tam patīk sauss gaiss. Speciālisti iesaka kalanhoju augšanas laikā laistīt bagātīgi, taču ikdienā labāk ievērot principu – labāk mazāk, nekā par daudz.