Mārtiņa Robeņa vārds īpašus komentārus neprasa – pirmais sportists neatkarīgās Latvijas sporta vēsturē, kurš izcīnījis medaļu ziemas Olimpiskajās spēlēs (Turīna, 2006. gads), pēcāk, 2014. gadā Sočos, kļuvis jau par divkārtēju olimpisko medaļnieku, šobrīd – kamaniņu braukšanas treneris.
Mārtiņš nupat atgriezies mājās no Amerikas, kur mazā pilsētiņā Ņujorkas štatā pavadīja vairāk nekā gadu. Bija vajadzīgas pārmaiņas, lai spētu novērtēt vietu, no kurienes nācis. Lielākais, kas pietrūcis – mūsu jūra. Sastapies arī ar baumām un tautiešu neizpratni.
"Skaļi izskanēja, ka Mārtiņš pametis Latviju, Mārtiņš pametis sportu. Es nevienu vārdu neesmu teicis, ka es būtu pametis Latviju vai pametis sportu. Tas bija laiks manā dzīvē, kad es jutu, ka man bišķītiņ ir jāaizbrauc, jāapskatās uz pasauli mazliet no cita skatupunkta, un tāda sajūta, ka es neatgriezīšos, tāda man noteikti nebija," atklāj Mārtiņš Rubenis.
Mārtiņš šobrīd uzņēmies trenera pienākumus Latvijas junioru izlasē kamaniņu sportā. Jūt lielu atbildību un atceras savu autoritāti, kad pats trenējās un piedalījās sacensībās.
"Ir viens cilvēks manā dzīvē, kuru, katru reizi atceroties, ir tā ļoti silti ap sirdi – tas ir mans treneris Murjāņu sporta ģimnāzijā Jānis Ozoliņš. Viņš vienmēr mācēja tā sirsnīgi, ar tādu mazu "āķīti", bet pateikt tā, lai tajā brīdī tas tev kaut kādu mutuli uzmestu iekšā. Un pēc tam treniņš beidzies, un tu ej augšā uz skolu, pa taciņu uz mežu, un saproti – jā, tam vecajam vīram bija taisnība!"
Sportists uzskata, ka vislabākā palīdzība otram ir paša piemērs. "Ja tu pats esi spējīgs bez vārdiem šo te piemēru nolikt otra cilvēka priekšā, tad arī viņš to spēs ieraudzīt un varbūt sadzirdēt bez vārdiem," prāto olimpietis.
Māŗtiņam vienmēr bijuši kaķi. Pirmo pūkaini Mārtiņš nopircis par pieciem rubļiem, kad mācījies trešajā klasē. Mamma puikam bija iedevusi naudu, lai nopērk kedas. "Es aizgāju uz veikalu, un kedas, protams, ka nebija. Tajā laikā bija grūti kaut ko dabūt. Bija izpirktas. Nezināju, ko es ar tiem pieciem rubļiem iesākšu. Gāju mājās un pie veikala, skatos, sēž bērni un viņiem tur, groziņā, kaķīši. Un tad es iegādājos savu pirmo kaķi. Beigās izrādījās, ka tā ir kaķenīte, un tad mums tā kaķu dinastija sākās," atceras kamaniņbraucējs.
"Ķepa uz sirds" sižetā ir skaidri redzams, ka Mārtiņš kaķiem ļoti patīk. Ķepaiņi uzreiz nāk pārbaudīt, kā viņš māk glaudīt un izvilināt murrāšanu. Jo tālāk, jo trakāk – kaķi Mārtiņam burtiski līp klāt. Balts, pūkains kaķēns pastaigājas viņam pa pleciem un maigi pieglaužas pie vaiga.
Sava kaķa gan Mārtiņam šobrīd nav. Kādēļ nepaņem? "Mans dzīves ritms neļauj to darīt, un, lai kā gribētos šitādu murmuli, lai viņš tur skraida, bet es saprotu, ka tā nav spēļmantiņa – tā ir dzīva radībiņa!"
Tas, ka daudziem ir vieglāk saprasties ar dzīvniekiem nekā ar cilvēkiem, Mārtiņam nešķiet pareizi. Viņš spriež, ka šādi cilvēki vienkārši baidās veidot attiecības ar kādu, kurš var pateikt, ka tas, ko tu ar mani esi nolēmis darīt, nav īsti tas, ko es gribētu. Dzīvnieks, redz, nevar iebilst!
Par savu "krustbērnu" patversmē "Dzīvnieku draugs" Mārtiņš izvēlējās runci, kas viņam atgādināja paša kādreizējo kaķi, kuru sauca Herkuless. Tādu vārdu viņš iedeva arī patversmes svītrainajam bezastes runcim, kas stipri vien atgādina Kuriļu bobteilu.
Runcis kādreiz bijis mājas kaķis, taču ticis izmests uz ielas. Mēģinājis iedzīvoties ielas kaķu kolonijā, bet no turienes ticis padzīts. Nelaimes gadījumā zaudējis asti, bet tas viņa cēlo izskatu galīgi nav mazinājis, drīzāk tieši otrādi – strupā aste kļuvusi par izskata rozīnīti.
"Nu viņš ir tāds – kārtīgs un spēcīgs vīrs. Un man liekas, ka viņam prātiņa arī pietiek. Viņš nav no tiem, kas tā viegli visu pieņem, bet, ja viņš jūt, ka viss ir kārtībā, un nav par ko baidīties, tad ar viņu sarunāt var visu ko," vērtē Mārtiņš Rubenis.
Jācer, ka jaunais vārds runčukam nesīs veiksmi, bet, cik svarīga veiksme ir Mārtiņa dzīvē? "Es veiksmei kā tādai neticu. Ticu, ka cilvēks, kurš ir varbūt savā iepriekšējā dzīvē, šajā vai jebkurā citā veidolā izdarījis kaut ko labu, viņam tāpēc atspēriena punkts ir dots bišķītiņ augstāks un vieglāks dzīvē."
Lai arī Herkuless savulaik ir piedzīvojis nodevību, viņš ir gatavs atkal uzticēties cilvēkam. Cik viegli Mārtiņš uzticas cilvēkiem? "Es ticu tam, ka cilvēki, arī tad, ja kaut ko nelāgu izdara, – ka tā nav viņu patiesā būtība."
Ja simpātiskais Herkuless tev iepaticies, zvani uz patversmi "Dzīvnieku draugs" – 67500491. Runčuku var arī apciemot, dodoties uz patversmi Fr. Candera ielā 4, Rīgā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
