Dienvidāfrikas burbuls – draugs un miesassargs, kas tiks galā pat ar lauvu. Stāsta audzētāja  (5)

Īsumā par šķirni:

Mūsu iepazīšanās ar Dienvidāfrikas burbuliem notika kādā izstādē. Pirms 10 gadiem mēs ar savu mopsi piedalījāmies reģionālajā izstādē Latvijā un pie viena no ringiem ieraudzījām nepazīstamas šķirnes suni. Šis suns mūs apbūra ar savu raženo augumu, spēcīgo miesasbūvi, mūsu mīļāko kažoka krāsojumu (bēšs ar melnu "masku" gluži kā mūsu mopsim) un, protams, miermīlīgo dabu.

Piegājām suņa saimniecei un uzzinājām, ka tas ir Dienvidāfrikas burbuls. No tās dienas sākām aktīvi interesēties un vākt informāciju par šo šķirni. Un, jo vairāk par to uzzinājām, jo spēcīgāka kļuva pārliecība, ka Dienvidāfrikas burbuls ir mūsu sapņu suns.

Sākām meklēt, kurās audzētavās var iegādāties Dienvidāfrikas burbulu. Ļoti gribējās atvest kucēnu tieši no burbulu dzimtenes – Āfrikas, taču tas bija pārlieku sarežģīti. Mūsu izvēle krita uz Maskavas audzētavu "Фром Соус Африка" (ar krievu burtiem From South Africa – "No Dienvidāfrikas"), kuras saimniece ir pirmā, kura ievedusi burbulus no Āfrikas Krievijā.

Dienvidāfrikā ir ļoti nopietna pieeja suņu audzēšanai. Tur teju katra burbula ķermeņa daļa un rakstura iezīme tiek atsevišķi vērtēta, par katru tiek piešķirts noteikts punktu skaits. Saskaitot visus punktus, iegūst suņa kopvērtējumu. Augstākais iespējamais vērtējums ir 100 punktu. Tikai pēc novērtēšanas un pietiekami laba rezultāta iegūšanas iespējams saņemt atļauju suņa izmantošanai vaislai.

Mūsu pirmās burbulu meitenes vārds ir Ofēlija, bet mājās viņu saucam vienkārši par Efu. Šī burvīgā kucīte kļuva par mūsu ģimenes locekli, draugu, sargu un pat aukli. Viņa bija pārsteidzoši gudra, paklausīga, bet tajā pašā laikā – patstāvīgi domājoša. Pateicoties tam, daudzas reizes viņa mūs ir glābusi dažādās situācijās. Un, protams, ar Efu regulāri piedalāmies izstādēs, no kurām viņa nemainīgi atgriežas ar kādu titulu.

Protams, tādu ir bijis ļoti daudz. Piemēram, reiz ar vīru un Efu pastaigājāmies pa tuvējo apkārtni un mums agresīvi sāka skriet virsū kaimiņa sargsuns, kurš nez kā bija ticis ārā no teritorijas. Ar mums bija arī bērni. Bēgām visi prom, lai izvairītos no sadursmes, taču Efa vienā brīdī pagriezās, aizskrēja pie tā suņa un zibenīgi nolika viņu pie vietas. Tas nobijies aizskrēja prom.

Tad vēl nereti gadās, ka pastaigas laikā kāds svešs suns uzklūp mūsu mopsim, un arī tad Efa bez mudināšanas metas mazāko "bara" locekli aizstāvēt. Svarīgi gan piebilst, ka viņa suni tikai patriec pietiekami tālu no teritorijas vai mums, nevis metas viņu kost nost. Viņa tikai sargā.

- Kā sākāt nodarboties ar audzēšanu un cik jums tagad ir Dienvidāfrikas burbulu?

Kad mūsu Efa izauga par skaistu, spēcīgu suni, kas svēra 60 (!) kilogramus, nolēmām, ka mums vajag vēl vienu burbulu. Atradām Latvijā vienu pieaugušu šīs šķirnes puiku – Brabusu, kas kļuva par Efas izredzēto. Tā nu Efai piedzima pirmie mazuļi. Nu jau viņa ir kļuvusi par māmiņu diviem metieniem, kopā laižot pasaulē 14 kucēnus, kuri atraduši sev mājas dažādās Latvijas vietās un arī ārzemēs.

No pirmā metiena mēs pie sevis atstājām meitenīti Gerdu. Tagad pie mums dzīvo divi "burbulēni". Ir milzīga bauda vērot, kā viņas spēlējas – ar kādu vieglumu un graciozitāti kustas viņu spēcīgie, muskuļotie ķermeņi! Tas ir fantastisks skats!

Katras šķirnes suņus audzē noteiktam mērķim. Medību suņus – medībām, dekoratīvos – sirdij. Dienvidāfrikas burbuls ir ļoti spēcīgs, izturīgs un veselīgs suns, labi panes gan aukstumu, gan karstumu, gan krasas temperatūras svārstības. Šim sunim ir ļoti spēcīgi žokļi.

Neskatoties uz raženo augumu, burbuli ir ļoti veikli, ar zibenīgu reakciju. Viņiem ir ļoti stabila psihe. Īsāk sakot, viņiem piemīt visas vajadzīgās īpašības, lai būtu par izciliem īpašuma vai miesassargiem.

Dienvidāfrikā šos suņus sākotnēji audzēja fermu un visa, kas atrodas to teritorijā, apsargāšanai. Tātad gan īpašuma, gan mājlopu, gan cilvēku apsargāšanai. Audzētāji, izkopjot šo šķirni, selekcijas procesā ļoti lielu uzmanību pievērsa burbulu raksturam: sunim bija jābūt pakļāvīgam un draudzīgam pret visiem ģimenes locekļiem, arī bērniem un mājdzīvniekiem.

No šiem suņiem tika prasīta absolūta uzticība mājiniekiem un piesardzīga attieksme pret svešiniekiem. Tas gan nenozīmē, ka burbuls bez domāšanas metīsies virsū visam nepazīstamajam, kas kustas. Noteikti nē, bez vajadzības šis suns nevienu neaiztiks, bet pat pavisam jauns burbuls ir spējīgs neielaist savā teritorijā svešinieku. Āfrikā fermeri pārsvarā tur vairākus burbulus, jo tie barā itin viegli tiek galā ar lauvu un citu plēsēju patriekšanu no saimniecības.

Tas nav suns jebkuram. Svarīgi saprast, ka Dienvidāfrikas burbulam, kā jebkuram lielam sunim, īpaši būtiska ir apmācība un socializācija. Neaudzinātu burbulu, izmantojot pavadu, nav iespējams noturēt, ja tas sadomā kaut kur doties – milzis saimnieku aizraus līdzi! Tāpat neaudzināts burbuls var būt bīstams apkārtējiem.

Burbuls ir ļoti gudrs un paklausīgs suns, kas viegli padodas apmācībai un pieķeras visiem ģimenes locekļiem. Tomēr par burbula saimnieku var kļūt tikai atbildīgs cilvēks, kas spēj veltīt pietiekami daudz laika un pūļu sava četrkājainā drauga apmācībai un komunikācijai ar to.

Šīs šķirnes suni varu ieteikt tiem, kuriem nepieciešams vienlaikus draugs, kompanjons un miesassargs. Dienvidāfrikas burbuls nekad nepametīs savu saimnieku nelaimē, jebkurā situācijā būs blakus un, lieki nevilcinoties, metīsies palīgā.

Dienvidāfrikas burbuls ir ļoti liels suns ar masīvu skeletu. Liela uzmanība jāveltī suņa balsta un kustību aparāta veselībai un suņa pareizai barošanai. Jaunu burbulu ir ļoti svarīgi nepārbarot, lai tas neiedzīvotos liekajā svarā un nebūtu lielas slodzes uz locītavām – skrimšļiem un saitēm.

Tāpat burbulam nepieciešams nodrošināt regulāras, taču dozētas fiziskās aktivitātes un pastaigas, lai nostiprinātos suņa muskulatūra. Ir svarīgi suni nepārslogot, piemēram, nelikt skriet pakaļ automašīnai vai velosipēdam, jo tad var veidoties locītavas displāzija – saitēm kļūstot vaļīgām, teiksim, gūžas locītavas galviņa var izslīdēt no vietas.

Lai nostiprinātu locītavas, var būt nepieciešams sunim papildus dot vitamīnus un minerālvielas, īpaši, ja ir aizdomas par displāziju.

Saka, ka burbuli slikti peld, jo tiem ir ļoti smags skelets, kas liedz tiem kļūt par glābējiem ūdenī. Mūsu Efa gan to nezina, tādēļ viņai ļoti patīk peldēties un viņa vienmēr cenšas ienirt jebkurā ūdenskrātuvē. (Smejas.)

Tā kā burbulam ir īss apmatojums, var teikt, bez pavilnas, tas nevar visu laiku dzīvot ārā gada aukstajā sezonā.

Rūpēties par burbulu nav sarežģīti. Kā jebkuram sunim, burbulam mājās nepieciešama sava guļvieta, barības trauciņš uz statīva, tīrs ūdens un kādas suņiem domātas rotaļlietas.

Ik pa laikam jāizsukā suņa kažoks, īpaši svarīgi to darīt spalvas mešanas periodā. Regulāri jātīra ausis un zobi, jāgriež nagi. Protams, suns obligāti ir jāattārpo, jāparūpējas par aizsardzību pret blusām un ērcēm (siksniņa vai pilieni skaustā), ik gadu jāveic vakcinācija.

Kamēr burbuls ir mazs, jāseko, lai viņš nenorij kādu priekšmetu. Nevajadzētu ar kucēnu pastaigāties pa slidenu virsmu, piemēram, pa ledu ziemā, jo tik masīvam sunim paslīdēšana var beigties ar nopietnām traumām. Jāraugās arī, lai mājās nav slidens grīdas segums. Bet pats galvenais – šim sunim ir nepieciešama saimnieka mīlestība un uzmanība.