"Vienkārši – ainavas" – tā māksliniece Anita Jansone-Zirnīte nosaukusi savu jubilejas izstādi Valmieras muzejā. Viņai – vienkārši. Bet mums? Kā lai saprot, kurā ainavā lūkojoties, viņa saskatījusi gleznās redzamās latvju zīmes? Kā lai uzzina, pa kuru celiņu pie viņas ieradies bērnu grāmatu tēls Ķūķis? Varbūt mākslinieces mājas Burtniekos to atklās.
Aiz piecām milzu liepām kā augsta zaļa priekškara paveras pagalms – jāņogulāji vienā pusē, ābeles otrā, vidū māja ar lubiņu jumtu.
"Tā ir milzīga laime dzīvot tēvatēva mājās. Jaunībā domāju – vienīgā vieta, kur gribētu apmesties – pie jūras, taču šeit bija realitāte. Esmu ļoti laimīga par šo vietu, jo to izjūtu kā savējo. Jā, visi jūsmo – kāds tev te skaistums, miers un relakss. Kāds vēl relakss!? Piecelies no rīta un rullē!" smejas Anita un laipni aicina iekšā.
Kāpjot pār slieksni, jāpaklanās mājai. Gan tāpēc, lai nedabūtu punu, pret zemo durvju ailu atsitoties, gan arī tāpēc, ka tveicē māja ir tīkami vēsa un burvestīga. Pa labi – balta istaba baltām mēbelēm un baltiem traukiem viesu uzņemšanai. Vieglāk būtu uzskaitīt tos mākslas un kultūras darbiniekus, kuri nav te ciemojušies. Pa kreisi – Anitas privātā telpa ar divām daļām – garam un miesai. Taču pat šajā daļā līdzās duškabīnei ir lasāmais stūris ar klubkrēslu un lampu.
Pagājušajā vasarā tapis namamātes lepnums – skaistā koka grīda, taču pēc remonta visas grāmatas vēl nav savās ierastajās vietās. Mājas bibliotēkā ir arī mākslinieces dzīvesbiedra dzejnieka Pētera Zirnīša (1944 – 2001) veikums, abu kopīgi veidotās grāmatas bērniem par Ķūķi un viņa piedzīvojumiem, kurus nu turpina Anita. Lai uzrakstītu grāmatu "Kūķis iet gar jūru", autore pati kājām devās no Nidas līdz Ainažiem. Lūk, lielais galds, kur top grāmatu māksla, bet gleznas – augšā darbnīcā.
"80. gados visi pirka gleznas, māksliniekiem bija šausmīgi daudz naudas, bet nebija ko pirkt. Aizbraucam uz veikalu Rūjienā, nopērkam divas pudeles terpentīna, cita nekā nav. Sapratu, ka varu uztaisīt darbnīcu," atceras māksliniece. Izpriecājušies par gaismas pielieto darbnīcu un skatu pa logu, kāpjam lejā, veram durvis un… gandrīz saskrienamies ar milzīgu ozolu.
"Ozols ir par tuvu, viņa saknes ceļ māju augšā. Ja nebūtu mana māja, domātu loģiski, bet es nemūžam nedarīšu ozolam pāri!" teic Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju grupas dalībniece, un viņas vārdiem piebalso pašas stādītais mežs aiz pirtiņas.
"Mežs ir tāds prieks! Pirmos gadus rīkojām kārtīgas talkas Anitās, pie viena zupas katla un pie vienas "zakuskas". Lēnā gaitā manu mežu var izstaigāt septiņās minūtēs. Gar celiņu stādu ziedošus Latvijas kokus – vilkābeli, plūškoku, irbenāju, korintes. Zvēri palīdz mežu kopt, kaut ko nograuž, paretina," smaida Anita, un viņas zaļās acis kļūst vēl zaļākas.
Vēl viena vērtīga vieta viņas mājās ir malkas šķūnītis, kur malkas daļa ir, bet nebūt ne galvenā. Te notiek ballītes, ir bijuši arī lieli pasākumi – zaļajiem lekcijas un konferences, te daudzi muzicējuši, skaitījuši dzejas rindas… Šķūnītim – kultūras namam – ir arī stiklotas durvis uz terasi ar krēslu.
"Domāju – te man būs stūrītis, kur pasēdēt. Bet kad?" smiedamās jautā rosīgā tēvatēva māju saimniece.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
