Garlūpu lāči (Melursus ursinus) galvenokārt pārtiek no termītiem un skudrām un iemanījušies tos veikli izkārpīt laukā no pūžņiem. Kā zināms, termītu mājām, kas atgādina lielas smilšu pilis, parasti ir teju akmenscieta čaula, taču, liekot lietā savus garos, spēcīgos nagus, garlūpu lācis ātri vien izplēš tajā caurumu.
Iecienījis gan kukaiņus, gan medutiņu
Papildus kukaiņiem garlūpu lācis labprāt mielojas arī ar dažādiem augļiem un ziediem, īpaši mango, vīģēm un hurmu. Šie dzīvnieki nereti ieraugāmi, rāpjoties kokā, lai notriektu zemē bišu ligzdu, un pēc tam kāri mielotos ar tajā esošo medu. Šī ieraduma dēļ tie tikuši pie iesaukas medus lāči.
Ķepaini mēdz dēvēt arī par Indijas un sliņķveidīgo lāci. Par slinku gan ķepaini nenosauksi. Vienkārši 18. gadsimtā garlūpu lācis kļūdas pēc tika ieskaitīts sliņķu apakškārtā, tādēļ angliski to nosauca par "sloth bear", proti, sliņķveidīgo lāci. Tomēr jau 1810. gadā, kad garlūpu lāci pirmo reizi atveda uz Eiropu, zinātnieki to rūpīgi izpētīja un kļūdu izlaboja.
Garlūpu lāči ir vientuļnieki, kas visaktīvākie ir naktīs. To augums, izslejoties kājās, sasniedz 1,8 metrus un tēviņi var būt pat 140 kilogramus smagi. Mātītes ir vieglākas, sasniedzot 95 kilogramu svaru.
Neskatoties uz savu, salīdzinot ar citu sugu lāčiem, nelielo augumu, tas ir ļoti spēcīgs. 19. gadsimta beigās cirka arēnā tika rīkotas cīņas starp polārlāci un garlūpu lāci, kas diezgan viegli nolika uz lāpstiņām savu lielo radinieku.
Kad jūtas apdraudēts, garlūpu lācis pieceļas stāvus un brīdinoši parāda savus iespaidīgos priekšķepu nagus.
Garlūpu lācis lepojas ar ļoti kuplu melnu kažociņu, kam ir balta "V" vai "Y" formas "krādziņa". Dzīvnieka ausis ir mazas, taču tās klāj lācim neierasti garš apmatojums.
Lāča purns ir salīdzinoši garš ar izteiktām lūpām, no kurām apakšējā ir garāka. Purns pretstatā kažokam ir gaišs, bet pats degungals – melns.
Garlūpu lācenei grūtniecība ilgst sešus līdz septiņus mēnešus, pēc kuriem tā alā ierīkotā midzenī parasti laiž pasaulē divus lācēnus. Lācēni bieži vizinās mātei uz muguras, kas ir unikāla, citiem lāčiem neraksturīga uzvedība.
Garlūpu lāči ir pasludināti par apdraudētiem dzīvniekiem. To populācijas sarukšanas galvenie iemesli ir dabiskās dzīves vides samazināšanās, garlūpu lāču nelegāla ķeršana izmantošanai cirka izrādēs, kā arī bieža nogalināšana, jo šiem dzīvniekiem ir visai neprognozējams raksturs – tie ātri uzliesmo dusmās un mēdz uzbrukt cilvēkiem. Daudzviet Indijā iedzīvotāji no garlūpu lāčiem baidās vairāk nekā no tīģeriem.
Lēš, ka šobrīd sausajos mežos Indijā, Nepālā, Butānā, Bangladešā un Šrilankā mīt aptuveni 15 tūkstoši garlūpu lāču, taču to skaits turpina sarukt.
Raksta tapšanā izmantota informācija no portāliem Nationalgeographic.com, Bbc.co.uk un Iucnredlist.org.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
