Kas ir kailsakņu stādi un kas par tiem jāzina?

Par kailsakņiem apzīmē visus tos augus, kas rudenī pēc lapu nobiršanas vai agri pavasarī, stādaudzētavās tiek izrakti, tirdzniecībai bezlapu stāvoklī, un tirgoti no pierakuma vai lauka. Citiem vārdiem sakot, kailsakņi ir augi, kas izrakti no zemes, vajadzības gadījumā nopurināti, tā saknes neatrodas konteinerā vai sietā - tas ir ar vaļēju sakņu sistēmu.

Kailsakņus iedala pēc to veida un lieluma. Pirmā grupa ir viengadīgie vai divgadīgie sējumi jeb jaunstādi, kam raksturīgs kompakts izmērs, parasti tie ir 10-15 centimetrus lieli, ar daļēji izveidojušos vainagu un sakņu sistēmu. Otrā grupa ir visplašāk pārstāvētā - stādi ar sazarotu sakņu un virszemes daļu, atkarībā no sugas un formas tie var būt 0,3 līdz pat 2 metrus augsti. Trešā grupa ir dižstādi, ar izveidojušos vainagu un sakņu sistēmu. Augumā no 2 līdz 5 metriem un pat augstāki. Parasti, vairākkārtīgi pārskolojot, dižstādu sakņu sistēma ir pietiekami labi sagatavota, lai veiksmīgi ieaugtos pie pārstādīšanas.

Ir augi, kas pārstādīšanu pārcieš labāk, ir, kas sliktāk, un attiecīgi nav piemēroti tirdzniecībai kailsakņu variantā, tomēr ir virkne glabāšanas un transportēšanas nosacījumu, kas attiecas uz tiem visiem.

Starp citu, runājot par kailsakņu stādiem, dārzkopības speciālistu vidū parādās arī tāds termins kā pārskološana, kas ir sējeņu vai stādu pārstādīšana lielākā attālumā vienam no otra, ar mērķi uzlabot sakņu sistēmu.

Kailsakņi ir lētāki, jo ražošanas izmaksas uz tā rēķina, ka netiek izmantots nedz kūdras substrāts, nedz podiņi, ir stipri zemākas par ietvarstādu jeb konteineraugu ražošanas izmaksām. Tāpat arī auga uzturēšanas izmaksas ir krietni zemākas, jo konteinerlaukuma laistīšanas sistēmu uzturēšana ir dārgāka par auga kopšanu uz lauka. Pie kailsakņu priekšrocībām ir jāpiemin tas, ka ir iespējams pārdot, attiecīgi arī klientam iegādāties, salīdzinoši liela auguma stādus, jo konteineru lielumi ir ierobežoti, un to cenas ir salīdzinoši augstas.

Arī jaunstādus un sējeņus ļoti bieži tirgo kā kailsakņus, jau pieminēto konteineru augsto izmaksu dēļ. Tāpat ir daudz vieglāk novērtēt kailsakņu veselīgumu, sakņu sistēmu, kas, kā zināms, ir svarīgi pilnvērtīgai auga attīstībai. Iepodotam augam saknes izvērtēt būs būtiski grūtāk. Tiesa gan, vairumam augu dekoratīvās īpašības bezlapu stadijā nav iespējams novērtēt, stāsta speciālists.

Lielākais kailsakņu trūkums ir tas, ka stādīt tos var tikai pavasarī, līdz lapu plaukšanai, rudenī, parasti sākot no septembra vidus, kad augiem vairs nav lapu, vai tos speciāli atlapo, vai arī siltās ziemās. Pavasarī, iestājoties siltam laikam, kailsakņi sāk plaukt, un jaunās lapiņas iztvaiko mitrumu, ko piegādā sakņu sistēma. Ja saknes ir kailas un kalst, tad attiecīgi process turpinās arī auga virszemes daļā. Tādēļ ir svarīgi kailsakņu stādus iestādīt pirms lapu plaukšanas, lai tie neiekalstu. Augam konteinerā ir tā priekšrocība, ka tos iespējams stādīt no sala līdz salam.

Rudenī iesaka stādīt ziemcietīgas koku un krūmu sugas, piemēram, pīlādžus, kļavas, liepas, ošus, korķakoku, karagānas, klinšrozītes, spirejas, citronliānas, savukārt pavasarī būtu jāveic stādīšana kokiem un krūmiem ar vāju ziemcietību - asinszāles, zelta lietus, magnolijas, veigelas, filadelfus un citus augus. Skuju koki un krūmi, kā arī mūžzaļie krūmi, kā kailsakņi jāstāda agrā rudenī – augustā, septembrī vai arī pavasarī – maijā.

Stādaudzētavās no lauka izraktos kailsakņu augus pirms novietošanas pastāvīgajā pierakumā izšķiro pēc lielumiem un apkopj, izgriežot sausos zarus, vajadzības gadījumā veidojot vainagu un sakņu sistēmu. Tā kā augi pie izrakšanas zaudē daļu savu sakņu, tiem ir nepieciešama arī zaru apgriešana. Krūmu dzinumu apgriešanas garums atkarīgs no krūma sugas īpašībām, dzinumu apgriešanu veic 1/3 līdz 1/2 no dzinuma garuma. Parasti kokam veido vienu stumbru un neliela izmēra sānzarus. Turpretim krūmiem tiek veidoti daudzi stumbri ar vienmērīgu un kuplu zarojumu.

Veidošanas nolūkā pastiprināti ir jāveic arī dzīvžogu stādījumu apgriešana, nolīdzinot krūmus vienā augstumā. Tikai nedaudz vai nemaz neapgriež lēnaudzīgas un labi nobriedušas krūmu sugas, piemēram, ceriņus, krūmcidonijas, aronijas un mandeles.

Lapu kokiem vēlamais zaru apgriešanas garums ir 1/3 līdz 1/2 no zara garuma. Apakšējos zarus nepieciešams atstāt garākus, savukārt augšējos īsākus, jo apgriežot tiek veidota vēlamā vainaga forma. Vairāk zarus var apgriezt (pusi no zaru garuma) apsēm, liepām, vītoliem, gobām, savukārt mazāk ieteicams zarus apgriezt (1/3 no zaru garuma) vai vispār neapgriezt ošus, ozolus, pīlādžus. Intensīvi sulojošās sugas, kā bērzus, kastaņus un kļavas, kā arī plūmes un ķiršus, gatavojot pierakumos neapgriež, to var darīt tikai pēc pumpuru plaukšanas laikā no jūnija līdz augustam.

Agri rudenī, ja pēc augu izcelšanas no lauka tiem ir saglabājušās lapas, augiem ir nepieciešams veikt arī atlapošanu.

Uzglabāšanas ilgums ir noteicošais pie glabāšanas paņēmienu izvēles. Īslaicīgi no vairākām stundām, līdz vienai, divām dienām, atkarībā no glabāšanas apstākļiem, augus var turēt arī cieši nosietos plēves maisos vai sasegtus tā, ka tiem nedraud sakņu iekalšana. Sējeņus īslaicīgi (1 nedēļu) uzglabā kastītēs, pierokot mitrā kūdrā vai mitrās zāģu skaidās.

Gadījumā, ja augi jāuzglabā līdz stādīšanai vairākas dienas, nedēļas vai pat mēneši, izmanto pierakumu. Augus pierok augsnē ar 45 grādu slīpumu uz dienvidu pusi, pieblietējot augsni pie saknēm, lai sakņu kakls atrodas zem augsnes virskārtas. Tas pats attiecas arī uz divgadīgiem sējeņiem, liekot tos mazākās kārtās. Stādu pierakumā izmantoto kārtu skaits ir atkarīgs no stāda vainaga un sakņu sazarotības. Piemīcīšana nepieciešama, lai neveidotos gaisa kabatas, kuru rezultātā saknes var izkalst. Lielizmēra stādus pierok tikai vienā kārtā. Sakņu kakli parasti ir zem augsnes, izņemot tālo Austrumu izcelsmes stādus, kuri ir jutīgāki pret sakņu kakla puvēm.

Pierakums nopietni jāaizsargā pret grauzējiem, jo tie viegli piekļūst lielam daudzumam augu un to daļām.