Pats par sevi saprotams, ka sastopami arī bezbērnu truši – visi, kas jaunāki par aptuveni pieciem mēnešiem. Tad truši sasniedz dzimumgatavību un sāk burtiski "vairoties kā truši"!
Minētais izteiciens nāk prātā ikvienam, kurš kaut reizi mēģinājis turēt sprostā trusīšu pāri. Šie dzīvnieki ir tik auglīgi, ka nevar pagūt tos saskaitīt! Tas izskaidrojams ar ļoti īso grūsnības laiku – tikai aptuveni 30 dienu. Iznāk, ka trušu mātīte no marta līdz novembrim paspēj apbērnoties piecas vai pat sešas reizes, un katrā metienā var būt līdz piecpadsmit mazuļiem. Aši parēķināsim: vienam vienīgam trušu pārim gada laikā var būt ap 90 mazuļu. Un ikviens no šiem 90 mazuļiem pēc pieciem mēnešiem ir gatavs vairoties…
Tad kāpēc pasauli neapdzīvo vieni vienīgi truši? Tāpēc, ka tiem ir tik daudz dabisko ienaidnieku kā nevienam citam dzīvniekam. Truši nav vienkārši nevaldāmi mīlnieki, kas nekādi nespēj kontrolēt savas dziņas. Tie, tā sakot, ir pakļauti dabas spiedienam. Jo vairāk trušu apēd ērgļi, lapsas, un citi plēsēji, jo vairāk mazuļu trušiem jālaiž pasaulē, lai suga spētu izdzīvot. Sakāpināta seksuālā dziņa tātad ir nepieciešamība – un apgrūtina vienīgi cilvēku, kurš labprāt gribētu, lai sprostiņā ir un paliek tikai divi trusīši.
Taču pats ražīgākais trušu tēviņš aiz skaudības būtu zaļš, ja zinātu, uz ko spējīgas lauku peles! Viens lauku peļu pārītis spēj laist pasaulē veselu leģionu – un atkal tāpēc, ka lielāko daļu tūdaļ apēd lielāki dzīvnieki. Sešu dienu laikā pēc piedzimšanas peļu mātītes svars jau ir dubultojies, pēc vienpadsmit dienām tā jau ir gatava pāroties. Peļu tēviņi dzimumgatavību sasniedz 28 dienu vecumā.
Grūsnība ilgst tikai 24 dienas, un parasti piedzimst 13 līdz 15 pelēnu (piecas vai sešas reizes gadā), kuri jau pavisam drīz paši būs spējīgi apbērnoties. Šoreiz mums pat nevajag rēķināt, lai zinātu – tiklīdz lauku pele sāk vairoties, notiek demogrāfiskais sprādziens. Taču, kā jau minēts, pelēm ir daudz ienaidnieku. Dabas likumi ir relatīvi vienkārši – jo lielāks spiediens no plēsēju puses, proti, lielāks skaits ienaidnieku, un mazākas izredzes jaunajai paaudzei izdzīvot, jo vairāk pēcnācēju pieaugušajiem dzīvniekiem jāsagādā.
Labākais piemērs tam ir zivis. Mēnesszivs, pusotru metru gara okeāna milzene, vienā reizē iznērš līdz pat 300 miljoniem ikru, kurus tūdaļ aprij plēsīgās zivis. Arī storei jācieš pārestība – no vairāk nekā astoņiem miljoniem ikru, ko tā iznērš ūdenī, lielākā daļa pārtop par kaviāru un nonāk delikatešu veikalos. Nav patīkami, ja nāvīgs ienaidnieks tev ir cilvēks.
Avots: Hennings Vīsners. Vallija Millere. "Vai dzīvniekam jātīra zobi? ... un citi jautājumi zoodārza direktoram" ("Jāņa Rozes apgāds").
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
