Kā veidojas šķirnes dzīvnieka cena un kāpēc tie maksā tik, cik maksā. Skaidro eksperte  (2)

Tātad, lai mājdzīvniekus pavairotu, vispirms jāiegādājas kuce. Ja to iegādājas Latvijā, tad cenas tiek atspoguļotas dažādos sludinājumu portālos un nav grūti noteikt vidējo. Ja iegādājas ārvalstīs, tad cena ir no 1000 eiro līdz pat vairākiem tūkstošiem – jo populārāka šķirne vai slavenāka audzētava, jo kucēns maksās vairāk. Kad dzīvnieks iegādāts, tad to ir labi jāizaudzina – jāvakcinē, jābaro, jākopj vilna, īpaši garspalvainajiem. Tas nozīmē, ka jāpērk šampūni un kondicionieri, kuri domāti dzīvniekiem, jo cilvēka un dzīvnieka pH atšķiras un cilvēkiem domātie šampūni var kaitēt ādai un izraisīt alerģiju.

Lai pavairotu šķirnes dzīvniekus, vecākiem jābūt ierakstītiem kādas Latvijā reģistrētas dzīvnieku audzētāju organizācijas ciltsgrāmatā, attiecīgi arī kucēnam vai kaķēnam (Ministru kabineta noteikumi Nr. 266). Tas nozīmē, ka jāiestājas šajā organizācijā, jāmaksā biedra nauda, jāpiedalās izstādēs. Dzīvniekiem, kuri tiek pavairoti, nereti veic veselības pārbaudes, lai izslēgtu slimu pēcnācēju radīšanu. Šīs veselības pārbaudes veic veterinārārsti un tās maksā ne jau trīs vai piecus eiro. Ir arī tādas, kā, piemēram, gūžu un elkoņu locītavu displāzijas pārbaude, kad jāšķiras no vairāk nekā simts eiro.

Jo suns titulētāks, jo viņa pēcnācēji vērtīgāki un pieprasītāki, līdz ar to jāvāc tituli, braukājot uz dažādām valstīm, lai piedalītos izstādēs, bet jāmaksā par dalību, kam pievienojas ceļa izdevumi (transports, viesnīca, maltītes).

Ja cilvēkam pieder tikai kuce, tad viņam ir jāsameklē tai partneris. Var būt arī tā, ka Latvijā piemērota partnera nav un jādodas "precībās" uz citu valsti. Parasti šādā gadījumā suņa īpašnieks vēlas tūlītēju samaksu par pārošanu (jāsaka gan, ka parasti tā ir zemāka nekā kucēna vidējā cena). Var gadīties, ka pārojums notiek, taču grūsnība neiestājas, kas nozīmē, ka visi izdevumi bijuši velti un nākamajā kuces meklēšanās reizē jāsāk viss no sākuma.

Kad visi nosacījumi izpildīti un kucēni laimīgi piedzimuši, bieži apkārtējie un ne tikai viņi, bet arī nepieredzējuši audzētāji sāk uzreiz rēķināt, kādu summu saņems par kucēniem, izejot no vienkāršotas formulas – tik un tik kucēni reizināti ar viena kucēna cenu. Iznākums ir ļoti pievilcīgs, bet dzīves proza ir daudz nepievilcīgāka.

Pirmās divas nedēļas var priecāties par jaundzimušajiem, kuri ar māmiņu tik jauki čuč midziņā, suņu māmiņa viņus baro, aptīra, apčubina. Kad kucēni pārsnieguši divu nedēļu vecumu, viņi sāk pārvērsties no mīļiem mazuļiem par maziem sunīšiem, kuri papildus māmiņas pienam ir jāsāk piebarot. Suņu māmiņa jau neko pēc viņiem nesakopj un tas viss jādara saimniekam. Parasti saimnieks šajā laikā ņem atvaļinājumu, lūdz palīdzību pārējiem ģimenes locekļiem vai ņem kucēnu aukli (visdārgākais variants).

Kucēni uz jaunajām mājām drīkst doties astoņu nedēļu vecumā, taču, ja kuces īpašnieks nav slavenas audzētavas īpašnieks vai kucēnu metiens ir neliels, divu mēnešu vecumā izdodas atdot tikai dažus kucēnus. Pārējie turpina dzīvot jūsu mājās, aug, dauzās, viņiem vajag arvien vairāk barības, jāveic otrā vakcinācija, jāsāk kucēnus socializēt – vest pastaigās, iepazīstināt ar dažādām situācijām, lai viņi neaugtu bailīgi un līdz ar to predisponēti agresivitātei. Vēl ir jāapmaksā kucēnu reģistrācija ciltsgrāmatā, kas gan ir salīdzinoši vismazākie izdevumi.

Apkopojot visu iepriekš minēto, ir skaidrs, ka kucēns nevar maksāt lēti, jo viņa iegūšana un izaudzēšana saistīta ar pietiekami lieliem izdevumiem, kurus bieži vien nekompensē ienākumi par kucēnu pārdošanu. Godprātīgiem audzētājiem kucēnu audzēšana nav liels bizness, bet gan dārgs hobijs, tieši tāds pats kā kādas sporta nodarbības – bridža vai tenisa spēle, slēpošana vai marku kolekcionēšana. Visi lētie varianti visbiežāk ir saistīti ar visu audzēšanas izdevumu samazināšanu līdz minimumam, gan neveicot attārpošanu un vakcināciju, gan izmantojot apšaubāmas kvalitātes indivīdus kucēnu ieguvei.