Sākumā ģimene šaubījās, vai spēs parūpēties par suni ar īpašām vajadzībām. Patversmes darbinieki viņus brīdināja, ka Čempiņam problēmas ar pakaļkājām saglabāsies vienmēr.
"Tas nebija momentā, kad mēs savu lēmumu izdarījām. Mēs aizbraucām mājās un divas dieniņas vēl pārdomājām. Bet nolēmām, ka mēs esam gatavi tādam sunītim. Dzīvība ir dzīvība un, ja viņa reiz ir, tad viņai ir jādzīvo," saka Kristīne.
Pārvedot mājās Čempi, ģimene daudz piedomāja, lai suņukam nodrošinātu atbilstošus apstākļus. "Mēs centāmies nodrošināt vismaz mīkstāku apkārtnīti, bet Čepmis dzīves baudīšanu vērtēja daudz augstāk, un, kolīdz viņš juta, ka viņam spēki parādās un atgriežas, pilnīgi atmeta visas palīgierīces un pats gāja, leca, kur gribēja," ar smaidu atceras saimniece.
Kristīne ne par gramu nenožēlo lēmumu pieņemt mājās suņuku ar tik nopietnām traumām, tieši otrādi – ir gandarīta par to. "Jebkurš dzīvnieks mājās ir papildu rūpes – vai tas ir vesels vai tas ir slims. Ja tas ir slims sunītis, nu ir nedaudz vairāk ar viņu jānoņemas, toties tā mīlestība, ko tu saņem no viņa, un tās pozitīvās emocijas, ko tu redzi sunīša atlabšanas procesā, tevi pilnīgi atbruņo un dod spēku," tā Kristīne.
Tagad nezinātājs, skatoties uz Čempi, pat nepateiks, cik smagas traumas suņuks ir pārdzīvojis. Vien vērīgāk ieskatoties, redzams, ka suns skrienot kājas met uz vienu pusi.
Ļoti priecīgs par suņa ienākšanu ģimenē ir Kārlis. Puikam nav labāka drauga par Čempīti. "Jautri ar viņu staigāt un spēlēties un arī vakaros ir ko paņemt pie sevis un piespiest, un tad ir ļoti forši. "
Čempiņa ienākšana ģimenē ļāvusi Kārlim un Kristīnei vienam otru iepazīt vēl labāk. Māte un dēls ir kļuvuši daudz tuvāki.
Kārļa mamma saka: "Varbūt ikdienā mums ir katram savi mērķīši un plāni, bet te mums ir kaut kas vienojošs."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
