Skaudrā patiesība par Mārupes Jorkšīras terjeru dzīves apstākļiem patversmē  (9)

Saimniece bezgala mīlēja savus suņus un tie viņai bija bērnu vietā, jo liktenis nebija lēmis šai sievietei kļūt par māti. Likteņa līkloči ir nezināmi un šobrīd mēs varam tikai minēt, kurā brīdī iedomātais un realitāte samezglojās, cilvēks vairs neapzinājās savu rīcību, nesajuta apkārtējo vidi un rezultātā mīļotie suņi, atstāti savā vaļā 100 m² privātmājas platībā, dzīvoja savu dzīvi, tai skaitā arī neierobežoti baudot mīlas priekus un vairojoties kāpjošā progresijā.

Pusotra gada laikā suņu skaits pieauga no 12 līdz 41 un, kad līdziedzīvotājiem situācija kļuva pilnībā nepanesama un suņu saimnieci ievietoja ārstniecības iestādē, bija jālemj, kurš turpmāk rūpēsies par nelaimīgajiem dzīvniekiem, kuri gan pabaroti un brīvi skraidoši, bet savēlušies, smirdīgi, nekopti – dzīvie kopā ar mirušajiem – nu jau vienatnē dzīvoja privātmājā.

Latvija ir civilizēta valsts, kurā darbojas Dzīvnieku aizsardzības likums. Likuma preambulā ir zīmīgi vārdi: "Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība." Likums prasa arī izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni, kā arī nenodarīt kaitējumu. Uzraudzīt šīs preambulas izpildi valsts ir pilnvarojusi Pārtikas un veterināro dienestu, mūsu gadījumā Rietumpierīgas pārvaldi, kuru vada Sarmīte Eisaka. Tieši PVD ir jāizvērtē situācija un jārisina bezpalīdzīgā stāvoklī nokļuvušu dzīvnieku problēmas, neradot viņiem sāpes, ciešanas un papildu stresu.

Realitāte ir pilnīgi atšķirīga. Ar vieglu roku pārvaldes priekšniece Eisaka pieņem lēmumu 41 suni ievietot vienā patversmē – "Mežavairogi", kura atrodas šīs pārvaldes uzraugāmo objektu sarakstā, neskatoties uz to, ka patversmē jau ir vairāki desmiti savu dzīvnieku un nav pieredzes dekoratīvu suņu turēšanā.

Patversmes īpašnieki ir darījuši visu savos spēkos iespējamo, lai atrastu vietas nelaimē nokļuvušiem dzīvniekiem, bet viņiem praktiski nav piemērotu telpu Jorkšīras terjeru turēšanai, kuru apmatojums ir bez pavilnas, konkrētajiem suņiem – savēlies, pilns ar ekskrementiem, salipis, kā arī ir tikai viens kopējs (pēc Ministru kabineta noteikumiem par patversmē uz 20 dzīvniekiem jābūt vienam kopējam). No dēļiem sasistās siltinātās kūtiņas nenodrošina suņu labturībai atbilstošus apstākļus.

Pirmie trauksmi sāk celt Latvijas Jorkšīras terjeru kluba bijušie un esošie biedri, kuri ir jau pabijuši patversmē un kuru acīm atklājusies šausminoša aina – pa diviem līdz četriem suņiem Jorkšīras terjeri saspiesti mazos, trušiem vai kaķiem domātos būrīšos, pie gatavās sausās barības pieradušajiem suņiem tiek dota piena putra ar desu strēmelītēm, no kuras sākas caureja.

Tomēr šajā situācijā ieguvēja ir patversme, jo minēto gadījumu plaši reklamē plašsaziņas līdzekļos un izskan aicinājums ziedot šiem dzīvniekiem, tikai sabiedrība nezina, ka par katra suņa turēšanu maksā Nodrošinājuma valsts aģentūra (summas ir dažādas, bet ne mazāk par 4 eiro dienā), kura nodrošina mantas uzglabāšanu gadījumos, kad ierosināta administratīvā (kā šajā gadījumā) vai krimināllieta.

Iet laiks un spriedze sabiedrībā pieaug, jo suņu turēšanas apstākļi un aprūpe neuzlabojas, patversmes īpašnieki suņus no būriem pārvieto uz apmēram 3 m² lieliem aizgaldiem pa 12 katrā, ieklājot aizgaldos salmus, kas vēl vairāk pasliktina apmatojuma stāvokli, pēcāk gan tos nomainot pret lupatām un vecām segām, kad izskanējuši pārmetumi par nepiemēroto turēšanu.

Iet laiks un suņu stāvoklis neuzlabojas, bet atbildīgā amatpersona Sarmīte Eisaka turpina atrasties savā siltajā kabinetā, pat nedomājot risināt jautājumu par nelaimīgo suņu pārvietošanu, to viņas vietā dara nevalstisko organizāciju pārstāvji.

Eisaka uz lūgumiem nodrošināt suņiem viņu fizioloģijai atbilstošu kopšanu vēl mēģina sabiedrības pārstāvjus maldināt norādot, ka lēmums par dzīvnieku izmitināšanu ir pieņemts galīgs un nav grozāms un to pieņēmusi un nemainīs Nodrošinājuma valsts aģentūra, kurai ir kompetence mantas nodošanā glabāšanā, bet kuras ierēdņi nevar būt kompetenti suņu labturības jautājumos, par kuriem jāatbild PVD.

Tikai pateicoties tam, ka iejaucas Eisakas priekšniecība, izdodas pēc nedēļas vismaz daļu suņu izmitināt normālos apstākļos Latvijas Lauksaimniecības universitātes patversmē un patversmē "Labās mājas". Palikušie deviņi suņi turpina mitināties kūtiņā un vienīgais uzlabojums ir barības nomaiņa, bet pusotras nedēļas laikā nav ne sakopts apmatojums, kas šai šķirnei ir ļoti būtiski un nekopts rada ārkārtīgi lielu diskomfortu, ne zobi, ne ar ausu ērci pilnās ausis.

PVD pārvaldes vadītājas rīcība liecina par nekompetenci, vienaldzību, arī bezatbildību, bet šādam cilvēkam ir uzticēta sabiedrības veselības, dzīvnieku labturības uzraudzības vadība. Ceru, ka PVD ģenerāldirektors Baloža kungs novērtēs Sarmītes Eisakas lomu šīs situācijas risināšanā un rīkosies, lai prasītu atbildību no amatpersonas par viņas bezdarbību.