Vistas maina dzimumu un jenoti mazgā pārtiku? Astoņi interesanti fakti par dzīvniekiem  (3)

Portāls Animals.howstuffworks.com apkopojis astoņus interesantus faktus par dzīvniekiem. Kāds no tiem būs zināms, bet kāds noteikti pārsteigums.

Piemēram, gepardi var skriet ar 180 kilometru lielu ātrumu stundā, bet kamieļi var izdzīvot bez ūdens veselus sešus mēnešus. Vardes var iesaldēties uz ziemu un pēc tam, līdz ar silto laiku, atkal atkust. Ar ko vēl dzīvnieki mūs var pārsteigt?

Dzimuma maiņas dzīvnieku pasaulē ir reta parādība, bet izņēmumi pastāv vienmēr. Piemēram, klaunzivs maiņa no vīriešu uz sieviešu dzimumu ir daļa no sugas turpināšanas procesa. Lielāku izbrīnu rada fakts, ka vistas var pārvērsties par gaiļiem, kas nav ierasts šīs sugas process.

Vistas piedzimst ar divām olnīcām, bet tikai kreisā aug, attīstās un ražo sievišķo hormonu estrogēnu vistas organismā. Ja kreisā olnīca tiek bojāta un vairs nespēj saražot nepieciešamo estrogēna līmeni, tā kritums rada testosterona līmeņa celšanos. Bez pietiekama estrogēna līmeņa, vista vairs nevar dēt olas. Līdz ar testosteronu līmeņa pieaugumu vista pieņem gaiļa īpašības un vizuālo izskatu.

Pirmās pazīmes noteikti ir fakts, ka vistas vairs nedēj olas, pēc tam progresē uzvedības un fiziskās pārmaiņas. Vistas sāk pieņemties svarā un izturēties līdzīgi kā gaiļi, tām parādās sekste un tumšas spalvas.

Iznākumā ir sterili gaiļi. Nav novērota pretēja dzimuma maiņa, no gaiļiem uz vistām, šādas transformācijas iespējamas tikai vistām.

Pie mums Latvijā gan ēdiena zagļus un vandāļus jenotus savvaļā nesatikt, tomēr citviet šie nešpetnie dzīvnieciņi, kas uzturas pilsētu tuvumā, regulāri izvanda cilvēku atkritumu maisus, meklējot ēdienu pārpalikumus.

Lai gan šāda sevis uzturēšana ir ļoti nehigiēniska, jenoti atspēko savus ēšanas paradumus, pirms ēšanas, nomazgājot atrasto kārumu.

Novērots, ka jenoti, ja tie atrodas ūdens tuvumā, aiznes savu medījumu pie ūdens un mēdz to mazgāt, iemērkt ūdeni un visādi citādi atdarināt mazgāšanas kustības, kas izskatās visai komiski.

Šī darbība visticamāk nenozīmē to, pēc kā tā izskatās. ''Ēdiena mazgāšana'' var būt kādas darbības turpinājums, nevis ar nodomu veikts manevrs, kā attīrīt pārtiku. Jenoti viļā un berzē ēdienu tā it kā to tīrītu arī tad, ka tuvumā nav ūdens, kas apstiprina, ka komiskajai darbībai pamatojums nav produkta tīrība.

Cilvēks līdz šim nevar izskaidrot, kādēļ jenoti šādi rīkojas, kad tiem rokās ir pārtika, iespējams, viņiem vienkārši tas rada patīkamas sajūta, jo šo dzīvnieku pirksti ir ļoti jutīgi.

ASV nacionālais putns, kura spārnu atplētums var būt pat divi ar pusi metru, ir baltgalvas jūras ērglis. Šie varenie putni spēj lidot ar 320 kilometru lielu ātrumu stundā un veido varenas ligzdas.

Tipiski baltgalvas jūras ērgļa ligzda vidēji diametrā ir pusotru metru plata un divus metrus dziļa. Tie ir vidējie rādītāji, tomēr rekordliela ligzda tika atrasta 1960.gadā, Floridā. Kāds baltgalvas jūras ērglis bija pacenties un izveidojis brangu ligzdu, kas bija sešus metrus dziļa, diametrā trīs metrus plata un svēra divas tonnas.

Šie ērgļi izmanto vienu un to pašu ligzdu gadu desmitiem. Putni regulāri pievieno tai zarus, spalvas un citus migai derīgus materiālus, līdz ar to desmit vai padsmit gadu laikā tā var kļūt neaptverami liela.

"Piemēram, baltā stārķa ligzda var sasniegt līdz 700 kilogramu lielu svaru. Putns, lai arī viņš ir milzīgs, katru gadu būvē jaunu ligzdu, tāpēc mājoklis nebūs tik liels. Ja ligzdu katru gadu pucē, būvē, ražo, veido, papildina un ceļ arvien augstāku un augstāku, svars arī krāsies. Piemēram, gulbis ir milzīgs, liels putns, bet viņš katru gadu ceļ jaunu ligzdu, tādēļ viņa mājoklis ir mazāks," skaidro Rīgas Zooloģiskā dārza Informācijas dienesta pārstāvis Māris Lielkalns.

Plēsīgajiem putniem ir tieksme vienu un to pašu ligzdu atjaunot, bet viņiem mēdz būt arī vairākas ligzdas. Dažādos laikos putni var pārcelties uz jaunu ligzdā, vēlāk tomēr atgriežoties iepriekšējā, saka Lielkalns.

Pēc izskata - gluma, bez kauliem, ragiem un nagiem, dēle šķiet visai apdalīta, un nekādu īpašo uzbrukšanas spēju tai nav, izņemot faktu, ka muti rotā trīs zobu komplekti. Dēles mutē ir pavisam 300 ļoti mazi un asi zobi. Ar šādu zobu rindu nagi un ragi nemaz nav vajadzīgi.

Dēļu asins sūkšanas metode ir gandrīz vai ķirurģiska, tieši tādēļ tās daudzviet izmanto medicīnā. Kad dēles piesūcas ādai, tā aptver piesūkšanās vietu ar visiem trim atsevišķajiem žokļiem, katrā no tiem ir 100 zobi. Pēc tam katrs žoklis un zobs izdara atsevišķus, ļoti precīzus griezumus, kas rada asins noplūšanu, un dēles sāk sūkt asinis.

Cilvēkiem, kuriem veic asins nosūkšanu ar dēļu palīdzību, process notiek anestēzijas ietekmē, tādēļ personai tas nav sāpīgs.

Tauriņiem ir receptori, kuri ir līdzīgiem garšas kārpiņām, kas atrodas cilvēka mutē. Tikai skaistajiem lidotājiem šīs ''garšas kārpiņas'' ir 200 reizes stiprākas un atrodas uz kājām. Tauriņi stiprās garšas spējas galvenokārt izmanto, lai pārbaudīt vietas, kur novietot olas, lai dažādi kaitējumi un vielas nekaitētu pēcnācējiem.

Pieauguši tauriņi neēd, tie tikai dzer, bet to kāpuri ēd nepārtraukti. Kāpuri sāk baroties no lapām, zem kurām tiem izaug. Tā kā vairāki augi izdala toksīnus kā aizsardzības mehānismu, nepareizi izvēlēta kūniņu vieta var būt nāvējoša vēl līdz galam neizaugušiem tauriņiem.

Tauriņu mātīte nolaižas uz lapas, pagaršo to, lai noteikti, vai tā ir piemērota kūniņu attīstīšanās vieta. Ja kājas nejūt neko nelāgu, viņa zina, ka kāpurus drīkst šajā vietā atstāt.

Anakondas ir filmās, dziesmās un grāmatās apdziedātas, biedējošas un bīstamas čūskas, no kurām atsevišķās pasaules daļās pasargāts nav neviens. Zaļās anakondas ir lielākās čūskas pasaulē, tās ir deviņus metrus garas, diametrā apmēram 30 centimetrus resnas un 250 kilogramus smagas.

Zaļās anakondas reti kad uzbrūk cilvēkam, jo viņām vienkārši nav tādas iespējas, dzīvojot Dienvidamerikas tropu mežos. Bet tas nenozīmē, ka čūskas to nespētu.

Novērojot milzu čūsku tipiskos laupījumus - zivis, savvaļas cūkas, briežus, jaguārus un aligatorus, kuri var sasniegt pat piecu metru garumu, skaidrs, ka tās ir spējīga uz brangu maltīti.

Jaguārs vidēji sver apmēram 160 kilogramus, brieži ir apmēram divus metrus garš un sver 130 kilogramus, salīdzinot to ar vidusmēra 1,70 metru garu un 90 kilogramus smagu cilvēku, skaidrs, ka čūskām pa spēkam būtu apēst arī kādu no mums.

Lai pievarētu lielus dzīvniekus, čūskas laupījumu no sākuma smacē, tad lēnām sāk rīt to ar galvu pa priekšu. Šī procesa laikā izplešas žoklis. Pēc kārtīgas maltītes anakondas var neēst mēnešiem ilgi.

Pitbulterjeri ir iemantojuši diezgan sliktu slavu, jo ASV, Krievijā un citviet plaši izmantoti nežēlīgās un asiņainās suņu cīņās. Piedalīties tajās un tikt pie neskaitāmām rētām gan nav bijusi pašu suņu izvēle. Tā lēmuši viņu saimnieki, speciāli rīdot virsū sugas brāļiem, taču, ja pitbulterjers ticis pareizi un ar mīlestību audzināts, tas ir mierīgs un psihiski līdzsvarots suns, patiešām brīnišķīgs ģimenes mīlulis.

Pensilvānijas universitātē (University of Pennsylvania) veikts pētījums par suņiem. Tajā analizēja 33 šķirņu pārstāvjus, kuru pārstāvju kopējais skaits bija vairāk nekā tūkstoš suņu. Pētījums pierādīja, ka pitbulterjerus bijis ļoti viegli savaldīt, turpretim, takši bija tie, kas visvairāk uzbruka svešiniekiem, pierādot, ka ir krietni dusmīgāki nekā slikto slavu iemantojušie pitbulterjeri.

No visiem takšiem, katrs piektais sakoda vai centās iekost svešiniekam, katrs divdesmitais iekoda vai centās sakost savu saimnieku. No pitbulterjeriem katrs divdesmitais centās sakost svešinieku un tikai divi no simts suņiem uzbruka savam saimniekam. Dusmīgāki par pitbulterjeriem izrādījās arī čivavas, Džeka Rasela terjeri un bīgli.

Pitbulterjeri noteikti lielāku agresivitāti izrādīja pret citiem suņiem, bet tieši tāpat uzvedās arī takši.

Ne visi dzīvnieki ir tik mīļi un uzticami kā suņi. Cilvēki gan saviem mīluļiem piedēvē dažādas īpašības, piemēram, vainas apziņu, prieku, bēdas, bet bieži vien visas problēmas atrisināmas ar gardumu, kas liek domāt, ka nekas vairāk par vēdera piepildīšanu tomēr četrkājaino draugu nevar interesēt.

Hiēnsuņi jeb Āfrikas savvaļas suņi gan pilnībā apgāž iepriekšējā teikumā izteikto teoriju. Šie savvaļas suņi pieder suņu dzimtai, un viņu baros valda rūpes un gādība par vecākajiem suņiem, kas dažādu iemeslu dēļ nespēj paši par sevi parūpēties.

Hiēnsuņi dzīvo baros, kuros pastāv ģimenes vērtībām līdzīgs modelis. Bara suņi paliek kopā visu mūžu, un neviens no suņiem netiek apdalīts vai pamests, visiem ir paēduši un vienādi sadala medījumus. Atšķirībā no citiem plēsīgajiem dzīvniekiem, šajos baros paēdis ir pat tas, kurš nespēj medīt un nav piedalījies maltītes sagādāšanā.

Pēc medībām jaunākie plēsēji atgriežas midzenī, meklējot vājākos, ievainotos, slimos vai vecos bara hiēnsuņus, un pabaro tos, atgremojot tikko apēsto gaļu.