Jūras cūkas ar līku degunu jeb Kādi ir Baltijas jūrā peldošie pelēkie roņi

Visām trim sugām ir savas vizuālās atšķirības, vieni ir pelēkāki, otri brūnāki, bet trešie sudrabaināki, gaiši pelēki. Mātītēm ir tumši plankumi un gaišās ādas, bet tēviņiem otrādi – tumša ādas krāsa ar juceklīgiem, gaišiem plankumiem. Visu trīs sugu roņiem vēders ir gaišāks, bet mugura ir tumša, raksta Animaldiversity.org.

Pieauguši tēviņi sasniedz 2,2 metru garumu un 220 kilogramu svaru jau 11 gadu vecumā un tik lieli arī paliek visu atlikušo mūžu. Mātītes aug lēnām, tās savu maksimālo lielumu sasniedz vidēji 15 gadu laikā, kad sver apmēram 150 kilogramus un ir 1,8 metrus garas. Šie mērījumi ir no deguma līdz astes galam.

Sausumā parasti izrāpjas, lai pārotos, dzemdētu un pabarotu bērnus, kā arī atpūstos. Uz ilgāku laiku ūdeni pamet apmatojuma maiņas periodā, kas ir vienreiz gadā – no aprīļa līdz maijam. Ārpus ūdens roņi ir neveikli un lēni, jo balstās tikai uz priekškājām. Pakaļkājas ronis nevar novietot zem ķermeņa.

Tēviņiem ir vairāk līks deguns, ko arī izskaidro latīniskais pelēko roņu nosaukums Halichoerus grypus – jūras cūka ar līku degunu. Mātītēm ir šaurāks, īsāks deguns.

Ķermenis pagarināts, vārpstveidīgs, plūdlīnijas formas, sašaurinās virzienā no galvas uz asti.

Kāju pamatposmi ir daļēji apslēpti ķermenī, saīsināti, toties pēdas daļa – pagarināta. Priekškājas garākas par pakaļkājām. Pēdām pieci gari, saplacināti pirksti, priekškājām tie bruņoti ar labi attīstītiem nagiem. Pirkstus aptver peldplēves, tās ir relatīvi nelielas, toties biezas un klātas ar apmatojumu.

Roņiem ir bieza āda. Labi attīstīts zemādas tauku slānis, kas pilda enerģijas rezervju un termoizolācijas funkciju, raksta Latvijasdaba.lv.

Mammas mazuļus iznēsā 11 mēnešus. Metienā ir viens mazulis. Jaundzimušā garums ir 75 līdz 90 centimetri, svars apmēram 10 kilogrami, viņš ir labi attīstīts, taču peldēt nespējīgs, klāts ar dzeltenīgi baltu, biezu, garu, pūkainu embrionālo apmatojumu, kas apmēram trīs nedēļu laikā pakāpeniski izkrīt.

Zīdīšanas periodā, kas ilgst nepilnu mēnesi, mazulis, ēdot taukiem ļoti bagātīgo mātes pienu, sasniedz apmēram 40 kilogramu svaru. Mēneša vecumā viņš ir pavisam atbrīvojies no apmatojuma, uzkrājis enerģijas rezerves un var atļauties pāris nedēļas iztikt bez barības. Tad ronis kļūst pilnīgi neatkarīgs no mātes un dodas jūrā patstāvīgi apgūt prasmi ķert zivis un izdzīvot.

Roņi parasti dzīvo 15 līdz 25 gadus, tomēr vecākā reģistrētā roņu mātīte nodzīvoja 46 gadus.

Lielāko daļu mūža pavada jūrā – gan atklātā jūrā, gan piekrastes ūdeņos. Lieliski piemērots dzīvei ūdenī. Ronis, kā jau zināms, ir lielisks peldētājs un labs nirējs. Dzīvnieks var ienirt desmitiem metru dziļi, spēj uzturēties zem ūdens ilgāk par 15 minūtēm.

Torpēdveida ķermenim ir īpaši slīdīga virsma. Mugurkauls – ļoti lokans. Priekškājas kalpo stūrēšanai, pakaļkājas maksimizē peldējuma spēku un ātrumu. Nāsis ienirstot automātiski noslēdzas. Neraugoties uz to, ka arī ausis ienirstot automātiski noslēdzas, dzirde zem ūdens ir lieliska. Acis ienirstot pārklāj aizsargmembrāna, kas ir caurspīdīga, tāpēc ļauj zem ūdens nevainojami redzēt.

Pieaudzis dzīvnieks dienā parasti apēd vidēji astoņus kilogramus zivju. Šie roņi ēd pārsvarā zivis un vēžveidīgos. Apstākļu spiests, spēj ilgi badoties.

Pelēkais ronis ir iekļauts Latvijas Sarkanajā grāmatā. Roņu medību aizliegums, ķīmiskā piesārņojuma samazināšana un piekrastes rezervātu izveidošana sekmējusi to, ka pelēkais ronis mūsdienās ir izplatītākā roņu suga Baltijas jūrā.