<a rel="cc:attributionURL" href="https://www.flickr.com/photos/50697352@N00/">F. D. Richards</a> / <a rel="license" href="https://creativecommons.org/licenses/by-sa/2.0/">cc</a>
Vai kāds spēj iedomāties Ziemassvētkus bez patīkamās skuju smaržas istabā un krāsaino rotājumu kompozīcijas? Visticamāk, tie nebūtu īsti svētki. Ziemassvētku eglīte (Picea) ir šo svētku īstā karaliene, kuras izdaiļošanā piedalās visa ģimene. Varbūt šī tradīcija tik ļoti iesakņojusies mūsu sirdīs arī tādēļ, ka tās aizsākumi rodami 15. - 16. gs. tieši Skandināvijas un Baltijas valstīs.

Ceļojums Ziemassvētku eglīšu pasaulē ir kā nebeidzams stāsts, un jaunākais tā turpinājums vēsta, kā audzēt eglītes podiņos. Jaukā ideja saglabāt eglīšu daiļumu arī nākamajiem gadiem saistīta ar lielu atbildību un daudziem ļoti būtiskiem kopšanas noteikumiem. Vai vēlies izmēģināt savus spēkus eglītes dzīves pagarināšanā? Tas noteikti būs ieguldīto spēku vērts.

Ziemassvētku eglītes ir daudzgadīgi un ziemcietīgi skujkoki. Formas ziņā tās var būt gan piramīdveidīgas, gan koniskas. Savvaļā egles aug tikai planētas ziemeļu puslodē - mērenajā un subarktiskajā joslā. Interesants ir eglīšu rotāšanas tradīcijas izplatības ceļš. No Eiropas ziemeļu daļas eglīšu rotāšanas maniere parādījās Francijā, un vēlāk arī Vācijā. 19. gs. vidū eglītes nonāca ASV, un drīz vien tika uzsākta mākslīgo eglīšu izgatavošana. 20. gs. radās bažas par intensīvo skujkoku izciršanu, tāpēc daudzviet tās aizliedza. Un tomēr tradīcija izrādījās spēcīgāka par likumu - cilvēki sāka veidot lielas egļu audzes, un 20. gs. to ciršana un rotāšana bija iemīļota svētku sastāvdaļa visās lielākajās pasaules pilsētās.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!