Foto: Muiža ar pienu dzīslās. Kurzemes lepnums ar leģendu  (3)

Piena muižas – Berghof dzīves stāsts ir sens. Tālajā 1539. gadā Kurzemes bīskaps Hermanis piešķīris lēni Johanam Rennem, un līdz ar zemes saņemšanu tiek uzsākta muižas celtniecība. Nākamās liecības par muižu ir 1855. gadā, kad to iegādājies barons Eberhards Georgs Fridrihs (Fedors) Juliuss fon Mēdems, lai ēku izmantotu kā vasaras rezidenci un medību pili. Laika posmā no 1923. līdz 1924. gadam, ēkā dzīvoja skolēni, jo tanī laikā pils atradusies Sieksātes Zemkopības biedrības pārziņā, bet pagasta pašvaldība pils zāli īrēja Sieksātes pamatskolas vajadzībām. Vēsturiskajā stāstā svarīgi pieminēt arī to, ka muiža vienmēr nav bijusi Piena muiža, savulaik tā dēvēta par Kalnmuižu, kas ir tulkojums no vācu valodas – Berghof. Tā kā Kalnmuižas Latvijā ir daudz, tad vēlāk muiža mainīja savu nosaukumu, taču līdz tam muiža bijusi arī Liepājas piena kombināta rīcībā, kad ēka tika pielāgota piensaimnieku vajadzībām. Savukārt 2004. gads bijis izšķirošais, kad muiža sāka atgūt savu seno spožumu, saglabājot arī tai neatņemamo piensaimniecību. 2012. gadā muiža vērusi vaļā durvis jau kā Piena muiža – Berghof, saglabājot gan oriģinālo nosaukumu, gan papildinot to ar piensaimniecību.

Papildinot vēsturisko stāstu, muižas mārketinga speciāliste Zane Muceniece stāsta, ka muižai ir arī kāds interesants stāsts par baronesi, kas šeit savulaik dzīvojusi. Muižas rīcībā esošā informācija liecina, ka kādreiz šeit dzīvojusī baronese esot bijusi ļoti prasīga un cimperlīga, un katru svētdienu, atgriežoties no baznīcas esot bijis nosacījums, ka karietei jāpiebrauc tik tuvu, ka pirmais solis tiktu sperts uz muižas pakāpieniem. Ja vasarā šo prasību kučierim bijis vieglāk izpildīt, tad ziemā, kad zirgiem slīdējušas kājas un piebraukt bijis grūtāk, kariete esot līkumojusi, kamēr izdevies piebraukt pēc prasībām.

Neskatoties uz kaprīzajiem stāstiem, mūsdienās muižas atmosfēra un aura ir ļoti gaiša un mājīga, ar jūtamu lauku mieru un idillisku harmoniju. Kā stāsta muižas pārzine, tad ikdienā ļoti tiek ņemtas vērā tieši apmeklētāju atsauksmes un viesu grāmata šeit kalpo ne tikai kā apkopojums komplimentiem, bet gan kā avots, no kura smelties idejas tālākai attīstībai, tāpēc var teikt, ka muižas noskaņu radījuši arī paši apmeklētāji.

Nav pasaulē tik daudz lietu, kas reizē ir vienkāršas, tīras un skaidras, bet tanī pat laikā tik daudz izsakošas, kā piens. Tas ir spēka, veselības un pārticības simbols. Piens aizved pie dabas, pie patiesām un īstām vērtībām, tādēļ piens šajā muižā vienmēr ir cienīts un turēts goda vietā. Tas vijas viscaur – SPA ar piena vannām, ēdienkartē (starp citu, šeit var nobaudīt piena zupu kā sendienās pie vecmammas), kā arī viesiem pirms naktsmiera tiek pasniegts silts piens ar medu saldākam miegam.

Šī muiža ir īpaša ar savu muzeju, kas darbojas jau no 1985. gada. Sākotnēji muzejs atradās muižas ēkā, taču 2008. gadā muzejam tika uzcelta atsevišķa ēka. Muižas saimnieki muzeju atjaunoja par godu tēvam Mārtiņam Seskam un vectēvam Žanim Seskam, kuri bijuši izcili piensaimnieki, tāpēc muzejs ir kā dzimtas mantojums, jo ģimene piensaimniecības nozarē strādājusi vairākās paaudzēs.

Ja pēc nosaukuma spriežot, muižu vizualizējam kā baltu ēku, patiesībā tā ir sarkanīgi brūna, ar skaisti iemūrētiem laukakmeņiem, lieliem logiem baltos rāmjos un arhitektūru neoklasicisma stilā. Arhitekts Gvido Berči muižas ēku atjaunojis tā, lai ēka izskatītos vecāka nekā tā ir patiesībā. Kas attiecas uz muižas iekšieni, tad šeit viena no zālēm ir ierīkota neorokoko stilā, taču kopumā šeit interjera noskaņa ir ļoti mājīga, kāds arī bijis vēlamais mērķis. Ikviena muiža var lepoties, ja tajā saglabājusies kāda mēbele vai vēsturiska interjera sastāvdaļā un šajā ēkā Lielajā godu zālē joprojām var novērtēt krāsni no simtgadīgām flīzēm, kā arī rožu rotājumus pie lustrām. Kā jau tas ir ar lielāko daļu Latvijā esošajām muižām, tad arī šeit skolas un atpūtas bāzes laika dēļ, kad tika organizētas balles, greznās senlietas no barona laikiem vairs nav saglabājušās, taču krāsns un griestu rotājumi gan ir vērtība.

Piena muiža – Berghof ir īpaša ar saviem dārziem. Šeit apmeklētājiem ir iespēja iepazīties ar briežiem, jo tiem šeit ierīkots savs dārzs, bet dabas cienītāji var apstaigāt muižas parku un dārzu, kur aug gan viss nepieciešamais restorānam, gan arī skaistumam. Pavasarī var baudīt romantiku ābeļu dārzā, vasarā apskatīt, kā aug dažādi dārza labumi, bet ziemā baudīt apsnigušo koku ainavu. Muižas apkārtne patiesi ir pasakaina, var vērot apkārtni ar tikpat lielu aizrautību, kā piena ceļu debesīs.