Dāmu sunītis pekinietis – piemērotākais kompanjons vecmāmiņām

Pekinietis ļoti mīl savu saimnieku, pielāgojas viņa dzīves ritmam un neprasa sevis dēļ mainīt dzīves paradumus un grafiku. Ir gatavi saimnieka dēļ atdot savu dzīvību un ir draudzīgi ar citiem mājas viesiem, lai gan sākumā, iespējams, būs bailīgs. Viņš labi izjūt cilvēka auru, stāsta kinoloģe.

"Mums audzētavā bija suns, kuru paņēma jaunas saimnieces. Pie mums visi tiek baroti vienā laikā – no rīta un vakarā. Sieviete aizveda mājās, nolika ēdienu, to pašu, kas pie mums mājās, bet viņš neēd. Pēc stundas paņēma un sāka barot no rokas – viss, tikai no rokas tagad ēd, citādi nav ar mieru. Suns ir luteklītis, bet saimniecei patīk, viņa ir viena sieviete, tagad ir mīlulis, par ko rūpēties un ko lutināt," pieredzē dalās Dzērvīte.

Pekinietis izceļas ar savu skaisto kažoku. Visiem pekiniešiem jābūt melnām lūpām, melnam degunam un ap acīm melnam. Kažoks var būt jebkādā tonī, jebkurā krāsā – arī pilnībā gaišs un melns. Pekinietis gan nekad nebūs ziļoņkaula balts, skaidro kinoloģe un turpina, ka arī tad, ja viss kažociņš ir gaišs, vairāk pielīdzināms krēmkrāsas toņiem.

Rūpes par pekinieti neprasa daudz laika un enerģijas. Viņam patīk skraidīt pa lauku, doties pastaigās, bet neprotestēs arī pret dzīvi iekštelpās un retākām pastaigām, ja saimnieks nevar izvest suni laukā. Šajā gadījumā gan jābūt iekārtotam speciālam ''suņu paladziņam'', kur nokārtoties.

Suns ir maza auguma, tāpēc strikti jāseko līdzi viņa uzturam, suni nedrīkst pārbarot un dot ēst to, ko paši liek galdā. Bieži vien seniori, lutinot suni, iedot kādu cepumu vai saldumu, bet šādi kārumi sunim tikai kaitē.

''Jāuzmanās, protams, no pārbarošanas. Šokolāde ir nāves zāles, pēc idejas šokolāde, sīpoli un vīnogas ir viņiem ''aizliegtais auglis'' -– tas jāielāgo katram saimniekam," piekodina kinoloģe.

Rūpējoties par kažoku, ja reizi mēnesī izķemmē – pietiek, ja pa lauku skraidījis, tad jānomazgā kājiņas un vēders. Var vilkt kombinezonus vai ietīt asti, kamēr suns dodas pastaigā, bet citādi liekas rūpes neprasa, nav arī slimīgs, daudzi gan neiesaka sunim ļaut lēkāt, piemēram, no dīvāna, lai netraumētu muguru, skaidro vairāku pekiniešu saimnieks Jānis Dzērvītis.

Ja mājās dzīvo tikai puikas vai tikai meitenes, suņi pašas savā starpā nosaka, kurš ir galvenais. Bet ja abu dzimumu pārstāvji, meklēšanās laikā iet visgrūtāk, tāpēc, ja ir vēlme rūpēties par diviem ķepaiņiem, labāk ņemt viena dzimuma suņus, norāda kinoloģe.

Bieži vien cilvēki uzskata, ka pekinietis slikti sadzīvo ar bērniem. Tā nav tiesa, viņš vienkārši ir maziņš. Bērni mēdz būt strauji, bet, ja paņemts trīs mēnešus vecs pekinietis, tur arī pensionāram ir jāskatās, lai viņam neuzkāptu uz ķepiņas vai citādāk nenodarītu pāri. Mazi bērni vēlas rotaļāties, skaidro kinoloģe un turpina, ka suns ne vienmēr piekrīt kompānijai, tas ir tikai normāli.

"Man mājās ir izauguši trīs mazbērni, jaunākajam ir gadiņš. Mani pekinieši jau zina, ka bērns uzreiz gribēs mīļoties, glaudīt, viņi uzreiz skrien prom. Vēlāk, kad pierod, paši nāk, bet pirmajā brīdī pekinietis tieši sava izmēra, kažoka dēļ, iespējams, nav tik sajūsmināts par enerģiskajiem rotaļu biedriem," pieredzē dalās pekiniešu saimniece.

Visiem suņu saimniekiem jāzina, ka bērnu un suni nedrīkst pirmajās tikšanās reizēs atstāt vienus. Piemēram, bērns ēd cepumu, tas nokrīt, kas notiek? Tas, kas ir uz zemes pieder sunim, bērns liecas pēc cepuma un suns arī, tad arī var sanākt konflikts, piemēru min kinoloģe.

''Būs vai nebūs nikns suns, ļoti atkarīgs no audzināšanas, īpaši pirmajos mēnešos, kad kucēns vēl ir pie pirmā saimnieka vai audzētāja. Suns ir jāsocializē, lai pierod pie cilvēkiem, pie bērniem, tad ķepainis arī izaug mīlīgs, tāpēc ieteicams noskaidrot, kāds apstākļos kucēns pirmos divus, trīs mēnešus pavadījis," iesaka Dzērvītis.

Pekinietim ir pietiekoši līdzsvarota nervu sistēma, ja saimnieks guļ, skatās televīzijas pārraides, suns neprasa, lai viņam pievērstu lieku uzmanību, ķepainis iekārtosies blakus un pavadīs laiku ar cilvēku. Arī mazs dzīvoklis priekš pekinieša ir liels, tādēļ suns noteikti ir piemērots dzīvei pilsētā. Suns izskrien visu māju, viņam ir kur kustēties, nav sajūtas, ka nepietiek vietas.

Mierīgais raksturs, ieradums neriet, pielāgošanās saimnieka dzīves paradumiem un spēja iemācīties kādreiz izlaist pastaigu, ja saimnieks ir savārdzis vai nespēj suni divas trīs reizes dienā staidzināt, šo šķirni padara piemērotu vecāka gadu gājuma ļaudīm, kuriem nepieciešams rāms un mīlošs kompanjons.