Kāds ir mājas kaķa liktenis, pēkšņi sākot dzīvot uz ielas?

Pagalmā viss notiek gluži kā lielā ēdnīcā. Katram tiek iedalīta sava porcija, kuru tad lielāks vai mazāks kaķis godprātīgi notiesā. Larisa kaķus baro trīs reizes dienā. Pateicoties dēla finansiālajam atbalstam, sieviete kaķiem var nodrošināt brangu maltīti.

Pirmajā ēdienā tiek pasniegta sausā barība, pēc tam svaigas zivis.

Daudzi no šiem kaķiem jau gadiem dzīvo uz ielas. No mājas mīluļiem kļuvuši par "miskastniekiem", kā tos mēdz dēvēt apkārtējie. Larisai šķiet, ka jānotiek brīnumam, lai mājas kaķis varētu izdzīvot uz ielas.

"Es domāju, ka cilvēki ir ļoti cietsirdīgi, savstarpējās attiecībās viņi varbūt tādi nav, bet pret dzīvniekiem gan. Paņem kaķēnu uz mājām, tad - vai nu nepatīk pēc rakstura vai nevar sadzīvot, un izmet kaķīti likteņa varā. Dzīvniekam ir jāpielāgojas, jo katram ir savs raksturs, ne visi to prot, tāpēc tik daudz kaķēnu nokļūst uz ielas," ar nožēlu savus novērojumus raidījumā "Ķepa uz sirds" atzīst Larisa.

Larisa saprot, ka vislabākā palīdzība uz ielas nonākušam mājas kaķim ir atrast jaunas mājas. 10 gadu laikā, kopš viņa uzņēmusies rūpes par šiem bēdu brāļiem, sieviete pie jauniem saimniekiem iekārtojusi vairākus desmitus kaķu. Daži no viņiem ir palikuši arī pie Larisas. Pirmais bija Bonifācijs, tad pievienojās Maluša, tagad te mājas atradusi arī mazā Žu žu.

"No rīta gāju barot kaķus, ieraudzīju kasti, kurā guļ maza kaķenīte. Viņa pat vēl neēda pati, veselu nedēļu ar pipeti baroju, tagad jau paaugusies - pati var par sevi parūpēties," ar prieku stāsta Larisa.

Uz ielas šai mazajai kaķenītei nebūtu nekādu iespēju izdzīvot, ja pirms Larisas atnākšanas, viņa būtu paspējusi izlīst no kastes un ierāpties pagrabā, tad, visticamāk, no mazās kaķu meitenes vairs nekad nekas nebūtu iznācis. Pagrabs ir pirmā vieta, kur parasti cenšas patverties mājas kaķi, taču, netiekot pie ēdiena un ūdens, viņi nomirst.

"Pirmajā kāpņu telpā vienai ģimenei bija sfinks. Viņš izkrita pa logu un pazuda. Teicu ģimenei, lai iet meklēt uz pagrabu, tur vienmēr slēpjas mājas kaķi. Cilvēki vienreiz aizgāja, neatrada un vairāk arī nemeklēja. Pēc mēneša aizgāja atkal uz pagrabu un atrada kaķīti mirušu, guļot uz trepēm. Cilvēki viņu vienkārši nemeklēja, es to nesaprotu, iegādājās jaunu kaķi un viss," par citu vienaldzību stāsta trīs kaķu saimniece.

Savulaik arī Bonifāciju sieviete atrada tieši pagrabā, kaķēns bija knapi dzīvs. Larisai izdevās viņu izglābt, taču pēc smagajiem dzīves apstākļiem, kaķis zaudēja redzi. Daudzi Larisai jautā, vai viņai nemaz nav žēl, ka neatliek laika pašai sev, jo pēdējos 10 gadus viņa ziedojusi tikai kaķiem.

"Protams, ka gribētu kaut kur aizceļot, apskatīt pasauli, saprotu, ka laiks pārāk ātri iet uz priekšu, bet es tā nevaru paņemt brīvdienas un doties prom. Baroju un rūpējos par saviem kaķiem - vai lietus, svētku dienas vai citi pienākumi - brīvdienu nav," par pienākumiem stāsta Larisa.

Vislielāko prieku sievietei sagādā brīži, kad viņai izdodas kādu no dzīves pabērniem iekārtot jaunās mājās. Apziņa, ka kaķītim būs mīloši saimnieki un kāds, kuram pieglausties, dod Larisai spēku cīnīties par pārējiem, uz ielas palikušajiem.