Andra Tomase dzīvniekam atdos pēdējo kreklu, viņa ir 'mamma' 40 četrkājainajiem  (2)

Andra palīdzējusi atrast jaunus saimniekus vairākiem desmitiem suņu un kaķu. Bet pašai aprūpēt tik plašu saimi nav joka lieta, piemēram, brokastu pagatavošana vien aizņem divas līdz trīs stundas. Ir cilvēki, kuri Andru apbrīno, taču ir arī tādi, kuri nespēj saprast, kā sieviete spēj sadzīvot ar tik lielu dzīvnieku saimi.

"Tā jau nav, ka visi 40 sēž nemitīgi apkārt un ne soli neatkāpjas. Daļa dzīvo ārā, mazie kaķēni iekštelpās, protams, ka viņi jau gan uzreiz, kad ienāku mājās, skrien pretī un rāpjas klēpī," raidījumā "Ķepa uz sirds" stāsta daudzo mīluļu saimniece.

Andra cer, ka mazie rezgaļi ilgi pie viņas neuzturēsies, viņiem nepieciešamas katram savas mājas un mīloši saimnieki. Mazos kaķēnus sēņotāji atrada pamestus mežā un nodeva Andras gādībā. Viņi bija tik maziņi, ka paši pat neprata ēst, Andrai nācās viņus barot ar pipeti. Liels palīgs kaķēnu aprūpē ir suns Hektors.

"Viņam ļoti patīk rūpēties par minčiem. Hektoram jau ir pieredze, izauklēti ir vairāki kaķēnu metieni, suns ir ļoti gādīgs kaķu tēvs," savu ķepaini uzslavē Andra.

Itāļu spinone šķirnes suns Hektors pie saimnieces atceļojis no Vācijas. Kad nomira sievietes tante, suņuks nonāca patversmē, dzīvnieku mīle to nespēja pieļaut, tādēļ atveda Hektoru uz Latviju.

"Es zināju, ka es nekad neiegādāšos šķirnes suņus, ja nu vienīgi varētu kādu adoptēt, jo patversmēs ir tik daudz nelaimīgu dvēselīšu, ka es nevaru atļauties par šiem nepadomāt primāri," savu nostāju skaidro sieviete.

Arī melnais krievu terjers nav pirkts par bargu naudu. Kāds vīrietis Andrai suni uzticēja pieskatīt uz pāris dienām, tomēr jau vairākus mēnešus par 10 gadus veco mājas sargu nav licies ne zinis.

Lai gan lielākajai daļai dzīvnieku šīs ir tikai pagaidu mājas, ir arī tādi, kurus Andra nespēj atdot. Viens no tiem ir Rausis, kuru pirmo reizi viņa satika patversmē.

"Patversmē Rausis bija ar mammu, kura vai nu pārlieku lielas centības dēļ vai kādas agresijas lēkmes rezultātā savam kucēnam uz kakla pārkoda saiti, nabagam galva vienkārši karājās," par Rauša bērnību stāsta saimniece.

Pēc ilgas ārstēšanās Rausim tomēr izdevās nostiprināt kakla muskuļus, taču stipro medikamentu rezultātā viņa kopējā veselība bija sagrauta. Suns pārstāja augt, bija disproporcionāls, galva turējās taisni, bet viņš bija invalīds, jo kājas bija tik mazas kā kaķēnam, kā arī tievas un līkas. Andra paņēma suni pie sevis rehabilitācijai, lai palīdzētu ķepainim atgūt veselību, Rausis arī veiksmīgi atlaba, lai gan tobrīd, kad Andra cīnījās par Rauša dzīvību, daudzi to uzskatīja par nesaprātīgu rīcību, jo cerību praktiski nebija.

"Teoretizēt mēs varam, bet tad, kad dzīvnieciņu paņem rokās, cilvēks saprot, ka ir par neaizsargāto radību atbildīgs, un nav iespējams pateikt, ka viņš ir pārāk slims, lai glābtu mazuļa dzīvību. Tas būtu tāpat kā teikt, ka vecus cilvēkus mēs neārstēsim, rūpēsimies tikai par bērniem," savus uzskatus izklāsta dzīvnieku aizsardzības biedrības dibinātāja.

Andra ir viens no tiem cilvēkiem, kurš uz dzīvi cenšas raudzīties optimistiski, lai gan ikdienā nākas redzēt tik daudz sliktā. Viņasprāt svarīgākais ir nezaudēt ticību labajam, to sievietei ik dienu palīdz izdarīt viņas četrkājainie mīluļi.

"Protams, ka tas ir fiziski un morāli grūti, bet nav iespējams nebūt optimistam, ja ik rītu sagaida tik daudz mīļu sejiņu, kas priecājas, ka es vienkārši esmu," priecājas 40 mājdzīvnieku saimniece Andra.