Mālpils greznā rota – muiža ar spoku stāstiem, vēsturisku parku un romantisku gaisotni

Vienai skarbāks, citai priecīgāks, tomēr katrai muižai ir savs stāsts. Mālpils muižas stāsts nav tas rožainākais, tomēr ar laimīgām beigām, un kā gan citādi, ja tās vārds ne reizi vien izskanējis starp skaistākajām, gardēžu iecienītākajām un novērtētākajām vietām visā Latvijā. Arī paši mālpilieši lepojas ar šo vietu, atjaunoto parku un sakopto apkārtni, kas vilina atpūtniekus aizmirsties no ikdienas.

Īpaša loma Mālpils novada vēsturē ir baronam Gustavam Vilhelmam fon Taubem, jo ar viņa valdīšanas laiku 1760. gadā sākās Mālpils kungu mājas celtniecība, kā arī pārējā muižas apbūve. Viņš ir ne tikai pirmais šīs muižas īpašnieks, bet ar viņa vārdu saistās arī visvairāk teiku, leģendu, nostāstu un mistisku atgadījumu, par ko noteikti pastāstīsim turpmākajās rindkopās.

Laika gaitā muižas saimnieki mainījušies, bet svarīgs pieturpunkts muižas stāstā ir 1905. gads, kad revolūcijas grautiņos muiža tika nodedzināta. Pēc diviem gadiem, pilnīgi izdegušajā muižā atgriezās mantinieks Aleksandrs fon Grote un uzsāka muižas atjaunošanas darbus, pieaicinot slaveno baltvācu arhitektu Vilhemu Bokslafu. 1911. gadā pēc arhitekta projekta tika pabeigta Mālpils muižas Kungu mājas rekonstrukcija.

Vēlāk muiža piedzīvojusi dažādus dzīves līkločus – šeit bijusi skola, vēl pēc kāda laika muiža nodota Latvijas Nacionālo atvaļināto karavīru biedrībai, 1949. gadā muižā tika pat atvērts Hidromeliorācijas un celtniecības tehnikums, pēc tam šeit atradās Mālpils Zemkopības un meliorācijas muzejs. Vērtīgais īpašums 1992. gadā tika atdots mantiniekam Andrim Kerselim, bet kopš 2003. gada muižas īpašnieks ir Aldis Plaudis, kas uzsāka atjaunošanas darbus un atjaunoja muižu tieši tādu, kādu to redzam šobaltdien.

Mālpils muiža ir būvēta klasicisma stilā, tās fasādi rotā centrālais frontons ar dekoru un vāzēm, savukārt greznās kolonnas no Allažu šūnakmens saglabājušās no muižas pirmsākumiem. Tā kā Mālpils muižas Kungu māja ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, tad atjaunošanas darbos bijis jāievēro noteiktās normas, taču tas nebūt nav liedzis nedz saglabāt, nedz arī atjaunot muižas vērtības, piemēram, oriģinālās podiņu krāsnis. Gaiteni šķērso dūmvads, uz kura ir gadskaitlis 1943, kas norāda uz to, kad šeit tika veikti muižas apkures sistēmas pārbūves darbi.

Šeit joprojām atrodas mazās kalpu trepītes, pa kurām kalpones no virtuves uz lielo zvaigžņu zāli svinību laikā kungiem pienesušas ēdienus un dzērienus. Muižas galvenās, ozolkokā grieztās kāpnes, kas ved līdz pat ceturtajam stāvam, ir atjaunotas identiski oriģinālam pēc vēsturiskajiem Bokslafa rasējumiem.

Muiža izceļas ar smalkām lietām, piemēram, Cigāru zālē apskatāmas Jura Dimitera apgleznotās muižas restaurācijas laikā atrastās durtiņas. Ziemas terase, kas padomju okupācijas gados bija aizmūrēta un pārveidota par slēgtu telpu, un kalpoja kā kabinets Mālpils sovhoztehnikuma direktoram, šobrīd ir atjaunota tās sākotnējā veidolā. Nevar nepieminēt muižas pērli – zvaigžņu parketu Lielajā Zvaigžņu zālē, kas atjaunots identiski vēsturiskajam oriģinālam. Arī pavēršot skatu augšup, muiža rādās grezna, jo tur rotājas 1911. gada oriģinālie restaurētie autentiskie ozolkoka paneļu griesti (skatīt attēlu augstāk).

Saglabāt, atjaunot un novērtēt senās vērtības un liecības par vēsturi muižas saimnieki aicina ikvienu no mums, jo kurš gan cits parūpēsies par to, lai nākamās paaudzes uzzinātu, kā esam dzīvojuši.

Aiz Mālpils muižas fon Taubes laikā tika uzsākti darbi, izveidojot romantisko muižas parku barokālā stilā ar pastaigu celiņiem, mīlestības tiltiņu un gleznainajiem dīķiem. Pils parkā atradās daudzi dendroloģiski vērtīgu sugu stādījumi, un, lai arī ne viss šis greznums, tomēr liela tā daļa saglabāta vai atjaunota pēc vēsturiskajām liecībām mūsdienās. Parkā aug vietējās koku un krūmu sugas - 150 gadus veci koki (ozoli, liepas, oši u.c.), kuru vidū ir arī atsevišķi eksotiski koki, piemēram, sudraba kļava, Kolorado egle, pelēkais riekstkoks, Holandes liepa u.c. augi. Mālpils muižas kompleksā ietilpstošajā Dārza mājā – oranžērijā agrāk tika audzētas vīnogas, lauru koki, rozes un palmas, tātad ar ievērojamiem augiem šī vieta vienmēr bijusi cieši saistīta.

Muižas parks ir atvērts ikvienam interesentam, nereti arī vietējie iedzīvotāji dodas pastaigā pa to, jo parks ir skaists katrā gadalaikā.

Kā portālam Tavamaja.lv atklāja Mālpils muižas pārzine Ilze Strika, tad pils apvīta ar daudzām teikām un nostāstiem, kas pārsvarā saistīti ar tās cēlāju un pirmo īpašnieku baronu Gustavu Vilhelmu fon Taubi. Zināms, ka vācu baronu valdīšanas laikos latviešu tauta tika nežēlīgi verdzināta, un šis kungs sevišķi izcēlies ar savu nešpetno un ļauno dabu. Piemēram, pie dīķu rakšanas barons Taube licis saaicināt visus muižas dzimtas ļaudis - jaunus, vecus, slimus un veselus, pat sievietes ar zīdaiņiem. Visiem ar lāpstām rokās bija jārok, kamēr pats lepni sēdējis plača vidū ar pātagu rokā. Turklāt pātaga nav bijusi parasta, bet gan ādas pletne ar iestrādātiem asiem dzelzs dzelksnīšiem. Kurš nu pēc kunga domām nav tik veicīgi strādājis, tas arī dabūjis sajust šīs pletnes cirtienus.

Skaistumu gan viņš esot mīlējis - iekopis parku, licis parkā rakt dīķus, un Mālpils augstākajā vietā arī uzcelt torni, ar ko vēlāk lepojies viesu klātbūtnē. Šai vietai, ko tautā sauca par Velna torni un no kura palikusi vairs tikai drupu kaudze, ir nesaraujama saistība ar Mālpils pili un baronu Taubi, tomēr par šo skaistumu latviešu tauta maksājusi ar savām asinīm un asarām.

Mālpils muižas pils jau no pašiem pirmajiem uzcelšanas gadiem esot bijusi velnu apsēsta - naktīs tie esot mocījuši pils ļaudis. Barona Taubes dēls Fridrihs, lai pils ļaudīm būtu miers, licis kučierim pusnaktī pie pils lieveņa piebraukt karieti ar sešiem melniem zirgiem un teikt: "Kungi, lūdzu, iekāpiet!". Tad bijis jābrauc līdz tornim un jāsaka: "Kungi, lūdzu, izkāpiet!". Barons norīkojis un pieteicis, lai tik atpakaļ neskatoties. Kad piebraucis pie torņa, kučieris teicis, kā jaunais kungs mācījis, bet nenocieties un tomēr paskatījies atpakaļ. Neko gan nav redzējis, bet kakls uz visu mūžu palicis šķībs. Interesanti, ka, turp braucot, zirgi bijuši nodzīti slapji un tik tikko varējuši vezumu pavilkt, bet atpakaļceļā vezums bijis viegls.

Izrādās, ka ļaudis vienmēr metuši tornim līkumu, jo divpadsmitos dienā un naktī tur degusi uguns un bijusi dzirdama velnu trokšņošana. Tagad torņa vairs nav, Pirmā pasaules kara laikā tas sagrauts un varbūt tieši tāpēc Mālpils muižas pilī joprojām notiek dīvainas, neizskaidrojamas lietas, jo velniem vairs nav savas mājvietas un tie devušies atpakaļ uz pili, stāsta muižas pārstāve.

Neiztrūkstoša ir arī spokošanās muižā. Saglabājušies nostāsti par to, ka Mājturības tehnikuma laikā pie skolniecēm nakts melnumā, aiz aizslēgtām durvīm, gluži kā no zila gaisa parādījies nelūgts viesis – melns suns, kas pēc laika tikpat nemanāmi arī pazudis. Cilvēki stāsta, ka šad tad varot redzēt vīrieti ar melnu hūti galvā raugāmies pa pils trešā stāva gaiteņa logu uz bijušā muižas cietuma pusi.

Par Mālpils muižas spoku teju katram darbiniekam ir kas sakāms. Muižas apsargs piedzīvojis, ka naktī, lai arī neviens viesis nav nakšņojis, novērošanas kameras piefiksējušas savādu, gaišu apli ar maziem spārniņiem, kas bijis redzams aptuveni 30 – 40 sekundes, pēc tam izplūstot uz visām pusēm.

Lai nu kā, Mālpils pilī neviens viesis nav ticis nobaidīts, tikai pils darbinieki pastāvīgi izjūt kādas neredzamas būtnes klātesamību, tādā veidā pārbaudot muižas darbinieku modrību un sadzīvošanas mākslu.

Mālpils muiža tiek dēvēta par ļoti romantisku vietu, ne tikai interjera dēļ, bet arī tādēļ, ka šeit vienmēr bijusi mierīga, sirsnīga un muzikāla atmosfēra. Kā izrādās, tad muižai visai cieša saistība ar mākslu ir jau no pašiem pirmsākumiem. Pašreizējais muižas īpašnieks ir liels mākslas un kultūras entuziasts, kas atspoguļojas arī muižas greznajās un izsmalcinātajās zālēs, kā arī dizaina viesnīcas numuros. Ne velti muižas restaurācijas laikā tā tika atjaunota, maksimāli ievērojot vēsturisko projekta ieceri. Starp citu, muižas noskaņu un vizuālo baudījumu var novērtēt pat tad, ja nav plānots nakšņot viesnīcā, jo daudzas antīkās mēbeles, interjera priekšmeti veido sava veida muzeju. Turklāt muižas kompleksā atrodas arī augsta līmeņa restorāns, kur izsmalcinātas maltītes dodas baudīt gardēži no visiem Latvijas nostūriem.