Pieci mīti par patversmes suņiem

Daži mīti tiešām ir maldīgi, citi vairāk attiecas uz pašiem saimniekiem, nevis dzīvniekiem. Vairākas situācijas patversmes nemaz nepieļauj, piemēram, dāvināt dzīvnieku cilvēkam, kurš pats patversmē nav ieradies un izklāstījis, ka vēlas savā ģimenē četrkājaino draugu un uzņemas pilnu atbildību par neaizsargāto radību. Kuri mīti tad ir maldinoši, kuri diemžēl patiesi?

Patversmēs, protams, nonāk dažādi dzīvnieki, arī tādi, kam ir uzvedības vai veselības problēmas, tomēr daudz biežāk patversmēs nonāk saimnieku dzīvnieki, kurus paši īpašnieki dažādu iemeslu dēļ vairs nevar paturēt – pilnīgi normāli mājas suņi vai kaķi.

''Atbildīga patversme nekad neatdos adopcijai dzīvnieku, kas var apdraudēt nākamo saimnieku. Patversmē "Dzīvnieku Draugs" pirms adopcijas intervijā tiek noskaidrots, kādas ir jaunā saimnieka vēlmes, vajadzības un iespējas un tad tiek izvērtēts, kurš dzīvnieks būtu piemērotākais konkrētajam gadījumam. Ja cilvēks pats vēlas adoptēt problemātisku dzīvnieku, šī izvērtēšana ir divkārt nopietnāka, tiek izsvērts, vai cilvēks patiešām ir pārdomājis un ir gatavs uzņemties rūpes par šādu dzīvnieku,'' skaidro Karnīte.

Tāpat jāuzsver, ka ar jebkuru dzīvnieku ir jānodarbojas, vienalga, vai tas paņemts kā kucēns vai jau pieaudzis dzīvnieks no patversmes, pamāca patversmes pārstāve.

Patversmēs dzīvnieki daudzos gadījumos tiek kopti daudz labāk nekā pie daža laba saimnieka vai audzētāja.

Atbildīgās patversmēs visi dzīvnieki ir:

''Atbildīga patversme nekad neatdos slimu dzīvnieku, bet gadījumā, ja dzīvniekam ir hroniskas veselības problēmas, ko nav iespējams pilnībā izārstēt, jaunais saimnieks par to tiek informēts un tiek sniegta konsultācija, kāda veselības aprūpe dzīvniekam nepieciešama,'' stāsta patversmes pārstāve.

Tā nav taisnība, arī veci dzīvnieki pieņem jaunos saimniekus. Protams, atkarībā no dzīvnieka rakstura un ieradumiem, pierašana var prasīt zināmu laiku, taču, jo iejūtīgāk jaunais saimnieks izturēsies, jo ātrāk tas notiks. Un nav apšaubāms fakts, ka dzīvnieki, īpaši gados veci dzīvnieki, ir ļoti pateicīgi cilvēkiem, kas viņiem devuši mājas, un atmaksā par to ar bezgalīgu uzticību, skaidro Karnīte.

Nevienu dzīvnieku, pat ne kāmīti, nevajadzētu dāvināt, ja vien nav pilnīgi droši zināms, ka apdāvinātais patiešām šo dzīvnieku vēlas.

''Patversmēs laiks pēc Ziemassvētkiem ir vissmagākais, jo tad pie mums nonāk desmitiem šādas dzīvas "Ziemassvētku dāvanas", kuras nav bijušas ne gaidītas, ne gribētas un jau nākamajā dienā kļūst par apgrūtinājumu,'' ar nožēlu atzīst Karnīte.

Atbildīgas patversmes nekad neatdod dzīvniekus dāvināšanai – dzīvnieks tiek atdots tikai tieši pašam jaunajam saimniekam pēc tam, kad intervijā ir gūta pārliecība, ka cilvēks patiešām vēlas un ir gatavs uzņemties rūpes par dzīvnieku.

Bērns un dzīvnieks ir bīstama kombinācija neatkarīgi no tā, cik liels ir dzīvnieks. Arī toiterjers var smagi sakost bērnu un radīt paliekošas traumas, un, starp citu, tieši mazo šķirņu sunīši un kaķi bērnus savaino daudz biežāk nekā liela auguma suņi.

Tāpēc, ja mājās ir bērns un dzīvnieks, pieaugušajiem ir jābūt vienmēr uzmanīgiem, jāmāca gan bērns, kā pareizi apieties ar dzīvnieku, gan dzīvnieks, ka bērnam pāri darīt nedrīkst.

''Pirmais un galvenais likums ir nekad neatstāt dzīvnieku un mazu bērnu vienus pašus, jo bērns var gluži neviļus nodarīt dzīvniekam kaut ko tik ļoti sāpīgu, piemēram, iedurt ar pirkstu, zīmuli vai citu priekšmetu acī, ka pat vislabāk audzinātais un labsirdīgākais suns var no sāpēm un šoka iekost,'' pamāca Karnīte.