Deviņi saimnieka ieradumi, kas, iespējams, kaitina suni

Ir jauki aplūkot fotogrāfijas, kurās saimnieki mīļo un apkampj savus ķepaiņus, bet realitātē ne vienmēr mājas sargam tas tik ļoti patīk.

Apliekot rokas ap suņa kaklu vai rumpi, dzīvnieks šo mīļuma izpausmi var uztvert kā draudus, īpaši, ja to dara svešinieks. Neatkarīgi no suņa izmēra, dzīvniekam šāda tuvība var izraisīt diskomfortu. Lielākā daļa suņu ir pieraduši pie sava saimnieka apskāvieniem, bet tas nenozīmē, ka sunim tas patīk.

Labāk suni ir vienkārši glaudīt, ja viņam tīk, kasīt vēderu, bet ne apskaut. Glaudīšanu un austiņu pakasīšanu suns noteikti izbaudīs daudz vairāk.

Protams, ir ķepaiņi, kuriem patīk mīļoties un apskaties, tāpēc ir svarīgi saprast suņa ķermeņa valodu. Ja viņš pats lien klēpī un vēlas, lai viņu apkampj, to var darīt, bet savu gribu uzspiest nevajadzētu.

Ja dzīvnieks aizgriežas prom, novērš acis, smilkst, laiza lūpas un viņam ir noraizējies skatiens, suns mēģina signalizēt, ka apskāvieni viņam nepatīk.

Daudziem suņiem nepatīk ne tikai tas, ka viņus apskauj, bet arī liek rokas priekšā purnam. Īpaši, kā jau iepriekš minēts, svešiem suņiem, jo brīdī, kad cilvēks grasās glāstīt suņa purnu, dzīvnieks var to uztvert citādāk.

Arī brīžos, kad saimnieks apkopj suni, piemēram, tīra viņam zobus vai kaut ko vēlas apskatīt pie mutes, jābūt uzmanīgam, jo sunim roku likšana pie purniņa rada diskomfortu.

Ja suns šādā situācijā sāk smilkstēt, rūkt vai izrādīt agresiju, noteikti jāpārtrauc darbība, jo ķepainis, sevis aizsargājot un neizprotot cilvēka nolūkus, var iekost.

Kad suns dodas pastaigās, viņš iepazīst pasauli. Ja cilvēks visbiežāk jauno apgūst vizuāli ar acīm, tad suns to dara ar ožu, tādēļ ķepainim jāļauj visu apostīt. Saimnieks nedrīkst suni izvest pastaigāties, ātri iziet ierasto maršrutu un doties mājās.

Suns būs pateicīgs, ja pastaigai atvēlētajā laikā būs ierēķināta arī apstāšanās un ''ziņu'' atstāšana citiem četrkājainajiem pilsētas iedzīvotājiem.

Suns ir dzīvnieks, kuram ikdienā, lai komunikācija ar saimnieku būtu veiksmīga, nepieciešama rutīna un ierasta kārtība. Ķepainis būs apjucis un nespēs izpildīt visu, ko cilvēks vēlas, ja nesapratīs, kad to var darīt.

Ēšanai, pastaigām un rotaļām nepieciešams speciāls laiks. Tikai tā sunim izveidosies arī savs ''iekšējais pulkstenis''.

Izveidojot rutīnu, jau pēc pāris dienām vai nedēļām, būs redzams, ka arī četrkājainais draugs ielāgos, kad ir pastaigu laiks, tāpēc cietīsies līdz tam un neprasīs ēst dienas vidū, vai sapratīs, ka rotaļas visdrīzāk būs tikai vakarā, kad saimnieks pārradies mājās, nevis no rīta, kad katra minūte ir no svara.

Nevienam nepatīk, ka viņu bargi soda un uz viņu kliedz. Suns ne vienmēr saprot vārdus, ko cilvēks viņam saka, bet jūt emocijas un toni, kādā saimnieks mājas sargu rāj.

Suns noteikti ir jāmāca un jātrenē, lai iemācītu viņam sadzīvot ar saimnieka noteiktajiem mājas likumiem, bet, ja cilvēks zina, ka viņa suns ir jūtīgs un bailīgs, tad balss pacelšana un barga suņa sodīšana dzīvnieku tikai iebiedēs, nevis izmācīs.

Bailes nav pielīdzināmas cieņai, tādēļ šāda pārmācīšana nesekmēs veiksmīgas saimnieka un suņa attiecības. Ja arī suns ir komunikabls, vienmēr priecīgs un varbūt pat ietiepīgs, iespējams, ka, regulāri uz dzīvnieku kliedzot, netiks panākts vēlamais rezultāts, jo suns pie šāda komunikācijas veida ātri pieradīs un uztvers to kā ikdienišķu parādību, turpinot sastrādāt blēņas un nedarbus.

Labākais suņa apmācīšanas veids, kuru visdrīzāk pieņems arī dzīvnieks, ir slavināšana. Brīžos, kad suns izdara ko labu, viņa uzslavēšana, kāruma iedošana būs lielāka motivācija labi uzvesties, nekā bāriens brīdī, kad sastrādās blēņas.

Ja vien sunim nav jānēsā kāds apsējs vai kreklam līdzīgs apģērbs pēc operācijas, lai viņš nevarētu piekļūt konkrētai ķermeņa daļai, tāpat vien dzīvniekam tērpšanās skaistās drānās nepatīk.

Ir suņi, kuriem nav pavilnas, ziemā viņiem ieteicams uzvilkt biezāku kostīmu, lai nenosaltu vēders, bet arī daudzi no šiem ķepaiņiem labprātāk dodas pastaigā bez lieka apģērba un, lai nenosaltu, labāk apskrien kādu lieku aplīti pa parku.

Ja sunim tomēr nepieciešams apģērbs, lai viņš nenosaltu, tad noteikti nebūtu ieteicams uzreiz nopirkt biežu jaku, kas suni pārsteigs un radīs viņam diskomfortu, bet pakāpeniski dzīvnieku pieradināt pie tā, ka, dodoties ārā, būs jānēsā apģērbs. Sākumā tā var būt kāda plāna jaka, vēlāk jau biezākas drēbes, kas domātas saltiem ziemas vakariem.

Sunim oža ir vismaz 10 000 reizes stiprāka nekā cilvēkam. Suns pasauli iepazīst ar smaržu palīdzību, viņam patīk visu paostīt un sajust, bet spēcīgas parfimērijas smaržas un ķimikālijas suņa degunu kairina. Sunim stiprs cilvēka aromāts, īpaši, ja tāds ir saimnieka, var nepatikt un pat kaitēt veselībai.

Noteikti smaržas nevajadzētu smidzināt suņa klātbūtnē, kā arī izvairīties izsmidzināt gaisa atsvaidzinātājus vai citas ķīmiskas smaržvielas.

Suns ir sociāla būtne, cilvēka labākais draugs, kuram parasti nepatīk palikt mājās vienam. Ja mājā dzīvo vismaz divi ķepaiņi, laikā, kad saimnieka nav, viņi viens otram var kavēt laiku. Bet dzīvniekiem, kuri ir vienīgie mājas sargi un nemitīgi tiek atstāti mājās vieni, ir lielāka iespēja, ka palikšana vienam rada bailes un stresu.

Vientulība sunim var radīt satraukumu, izbīli, dzīvnieks paliek nervozs un tramīgs. Ja sunim novērota šāda reakcija uz mājās atstāšanu, iespējams, ka dzīvniekam ir separācijas trauksme. Šai kaitei iespējams palīdzēt ar medikamentu lietošanu un īpašu suņa aprūpi, kurā saimniekam tomēr papildu laiks jāpavada kopā ar savu mīluli, lai viņš nemitīgu nebūtu stresā.

Ja cilvēka darba grafiks ir ļoti saspringts, vai viņš daudz ceļo, tāpēc ar suni sanāk pavadīt maz laika, jānolīgst ir kāds labvēlis, kas par suni var regulāri parūpēties, un jāizsver, vai ar attiecīgo darba grafiku vispār iespējams uzņemties rūpes par suni, jo dzīvniekam ir nepieciešama nedalīta uzmanība un saimnieks, kurš tomēr katru vakaru ir mājās.

Visiem dzīvē ir labie un sliktie brīži, cilvēks nevar būt laimīgs visu laiku. Tomēr suns jūt sava saimnieka emocijas un, ja cilvēks ir bēdīgs, skumst kopā ar viņu. Ja cilvēkam ir depresija, jārēķinās, ka tas ietekmēs arī dzīvnieku.

Tieši tāpat kā cilvēkiem, arī dzīvniekiem smaga depresija var ietekmēt veselības stāvokli arī fiziski, ne tikai emocionāli. Lai cik slikti saimnieks justos, domājot par savu mīluli, kas bēdājas līdzi, jāmēģina pievērsties mājas sargam, doties pastaigāties, paspēlēties un pārvarēt slikto garastāvokli.

Ne velti ir suņi, kuri speciāli apmācīti, lai palīdzētu cilvēkiem, viņi ir lieliski terapeiti, tāpēc laika pavadīšana ar savu mīluli noteikti ir viens no labākajiem un vieglākajiem viediem, kā atgūt labu garastāvokli, dzīvesprieku un veselību.