Tumšā perioda ziedošā grācija – kalanhoja

Kādu brīdi tā mīlēs gaismu, bet pēc tam pieprasīs garākus tumsas periodus jaunu ziedu raisīšanai. Savukārt tās stingrā un biezā lapotne var maldināt, jo patiesībā kalanhoja ir ļoti trausla. Līdzīgas galējības attiecas arī uz kopšanas prasībām, tāpēc auga saimniekam jābūt uzmanīgam un vērīgam, lai kopšanu sniegtu kalanhojai vēlamajā ritmā. Kā pateicība par šo īpašo attieksmi ir ziedauga biežā ziedēšana gandrīz visu gadu, un tā ir nenoliedzami daiļa balva. Iepazīsimies ar kalanhoju tuvāk!

Kalanhoja ir ilgi ziedošs, daudzgadīgs sukulents. Ziediņi ir smalki un aug čemuros, kas slejas pāri lapotnei un turas uz stalta, stingra kātiņa. Sākotnēji pamatsugu ziediņi bija sarkanā vai oranžā krāsā, taču mūsdienās pieejamo toņu skaits ir būtiski palielinājies: pieejami arī dzelteni, rozā, lillā, balti un arīdzan divu toņu ziediņi. Tie zied ļoti ilgi, turklāt vairākas reizes laika posmā no rudens līdz agram pavasarim. Auga lapas ir spīdīgas un samērā biezas, bet to struktūra ir ļoti trausla un lapas var viegli notrūkt. Lapām ir ovāla forma, nedaudz roboti stūrīši un tās uz auga stumbriņiem izkārtotas pamīšus.

Savvaļā kalanhojas atrodamas ne vien Madagaskarā, bet arī daudzviet Āzijas dienvidaustrumos un Brazīlijas džungļos. Šķietami eksotiskais augs patiesībā ir viegli kultivējams praktiski visur pasaulē. Līdz pat 1980. gadam kalanhoja nebija sastopama kā podiņaugs. Situāciju izmainīja dāņu un nīderlandiešu selekcionāri, radot mūsdienās ierasto kompakto auga formu un kuplo lapotni ar daudziem, smalkiem ziediņiem. Arī tirgotājiem šis ir izdevīgs augs, jo ar saviem ilgi un bieži ziedošajiem, košajiem ziediņiem, tas pievērš pircēju uzmanību visa gada garumā. Arī formas ziņā kalanhoja ir pievilcīga - apaļais un kompaktais augs ir audzējams podiņā, un noteikti atradīs vietu teju ikvienā istabā. Kalanhoja aug visnotaļ lēni, un parasti sasniedz augstumu 15 - 45 centimetriem. Tā nesteidzas ar plešanos apjomā, tāpēc nevajadzēs ik pa laikam iegādāties lielāku podiņu vai augu pārstādīt.

Latvijas apstākļos kalanhojas parasti audzē podiņos iekštelpās, taču vasarā kalanhoju var nest laukā, novietojot pilnīgā ēnā vai arī vietā, kur to skar rīta saule. Iekštelpās kalanhoju droši var novietot arī samērā saulainā vietā. To, vai saules ir gana, parādīs auga lapas - pietiekamas gaismas apstākļos lapu maliņas iekrāsosies sarkanīgā tonī. Kalanhoju jāizvairās novietot vietā, kur to varētu skart saltas vēja plūsmas vai auksts gaiss. Auga attīstībai un ziedu plaukšanai ideāla ir +15^o līdz +30^oC temperatūra, savukārt +4^oC aukstumā vien pāris stundu laikā augs var pilnībā nosalt un vairs neatkopties. Gaisa mitruma ziņā kalanhojām labprātāk patiks sauss gaiss. Kalanhojas ir vientuļnieces, nevajadzētu tās kombinēt ar citiem augiem.

Maza izmēra māla podiņi ir vislabākā izvēle stādīšanai, taču augu var izstādīt arī lielākā podiņā - tas liks lapiņām augt apjomā. Podiņa apakšā noteikti jābūt caurumiņiem drenāžas veicināšanai, turklāt apakštrauciņā var salikt akmentiņus vai keramzīta lodītes, un pašu podiņu novietot uz tiem. Augsnei jābūt vieglai un labi drenētai. Pārlieku smagu augsni var "atmaidzināt" ar kaktusiem domātu augsnes maisījumu.

Viena no svarīgākajām kopšanas prasībām ir laistīšana. Kamēr augs zied, to nepieciešams aplaistīt ik reizi, kad augsnes virskārta ir sausa. Interesanti, ka augs ir ļoti sausumizturīgs, taču jāizvairās no augsnes pilnīgas izžūšanas, jo tas var būtiski apdraudēt auga attīstību uz ilgu laiku. Tāpat jāizvairās no lapiņu apslapināšanas. Izziedējušie ziediņi jānovāc, jo tas ļaus augam "atpūsties" un pamazām sākt attīstīt jaunos ziedus. Augam pamazām izziedot, var samazināt arī laistīšanas apjomus, jo vairs nav vajadzīgs tik liels ūdens daudzums.

Pakāpeniski sāks attīstīties jaunie pumpuriņi. Šajā brīdī sākas otrs nozīmīgais kopšanas etaps: tumsas nodrošināšana. Turpmāk līdz pirmo ziediņu izplaukšanai jārūpējas, lai augs saņemtu 8 - 10 stundu ilgu gaismu, bet pārējo laiku - pilnīgu tumsu. Tieši šīs īpatnības dēļ kalanhoja zied praktiski visu auksto gadalaiku garumā, un tās miera periods bieži vien ir vasara, kad dienas ir garākas par naktīm. Tomēr tā var turpināt arī ziedēt vienmērīgā ritmā neatkarīgi no gadalaikiem. Kamēr attīstās jaunie ziedi, reizi divās nedēļās augu var mēslot, augsnei pievienojot parastajiem podiņaugiem domātu šķidro mēslojumu.

Kad parādās pirmie ziediņi, laistīšana jāveic biežāk, un augu var novietot atpakaļ "parastajā" gaismā. Būtiski atcerēties šādas likumsakarības: jo vairāk gaismas saņem augs, jo vairāk tā lapotne pletīsies augstumā un apjomā, taču mazāk ziedēs. Un otrādi - jo mazāk gaismas, jo augs ziedēs labāk. Lai pagarinātu ziedēšanu, jāizvairās no kalanhojas novietošanas intensīvu siltumavotu tuvumā. Attiecībā uz citām kopšanas prasībām, tā neprasa apgriešanu formas veidošanai, arī pārstādīt to nevajadzēs. Pārstādīšanu var veikt vien reizi pāris gados, lai palutinātu augu ar svaigu augsni.

Auga pavairošana ir vienkārša, un to veic gan ar atdalītiem veseliem spraudeņiem, gan ar lapiņām - tieši no to robiņiem attīstīsies jaunās saknītes. Jaunos spraudeņus vai lapiņas var ievietot zemē vēlā pavasarī pēc ziediņu noziedēšanas. Augu iespējams izaudzēt arī no sēklām, taču tas ir laikietilpīgs eksperiments - var paiet pat 9 - 10 mēneši, kamēr kalanhoja sasniegs pietiekamu apjomu ziediņu attīstīšanai, turklāt sēklas nav vienkārši nopērkamas.

Turot kalanhoju podiņā iekštelpās, kaitēkļi tai parasti neuzbrūk. Galvenās problēmas var radīt kopšanas prasību neievērošana. Lapu saraušanās un dzeltēšana ir signāls, kas liecina par nepietiekamu laistīšanu, savukārt sakņu puve norāda uz pārlaistīšanu. Pārlieku mitrs gaiss var izraisīt edēmu - lapu čokurošanos un sausus, cietus plankumus uz tām. Vecākiem augiem stublāji var palikt kokaini, taču šī ir normāla parādība. Izvietojot podiņu ārā, to var apciemot nematodes un laputis. Šādā gadījumā vēlams pakonsultēties ar speciālistiem par to, kādus līdzekļus kaitēkļu apkarošanai izmantot, jo pārāk intensīvi un spēcīgi līdzekļi augu var apdedzināt vai pat iznīcināt.

No iepriekšminētajām problēmām var izvairīties, augu turot iekštelpās - tad jālūko vien tas, vai tiek izpildītas auga ikdienas prasības. Pie kalanhojas prasībām un to ritma pierast ir viegli. Tā ir draudzība, kas nostiprinās laika gaitā, un kā apliecinājums ir tās sniegtais prieks un dzīvespriecīgās krāsas.